Rakstniecei Laimai Muktupāvelai no Tirzas pagasta izdevniecībā “Daugava” klajā nākusi jauna grāmata – “Patiesu dzīves stāstu DUCIS”.
Rakstniecei Laimai Muktupāvelai no Tirzas pagasta izdevniecībā “Daugava” klajā nākusi jauna grāmata – “Patiesu dzīves stāstu DUCIS”. Vienlaikus “Daugavā” klajā laists šīs autores “Šampinjonu Derības” otrais izdevums.
“Ar otro grāmatu ir tāpat kā ar otro bērnu. Bet ar katru bērnu viss vienmēr ir citādāk. Apzinos laba vēlējumus un to, ka ir ieguldīts daudz enerģijas un spēka,” saka L.Muktupāvela. Viņa stāsta, ka “Patiesu dzīves stāstu DUCIS” ietver 12 stāstus, kas vēstī par “latvisko dzīves svētku svinēšanu”.
“Šie stāsti tapuši desmit gadu laikā. Daži ir bijuši publicēti, citi ne. Publicējoties esmu rakstījusi gan savu vārdu, gan reizēm izmantojusi pseidonīmu. Tagad atklājos – tā esmu es. Divi no šiem stāstiem – “Rozes Seklēnijai” un “Centrinieks un naba” – ir bijuši godalgoti laikraksta “Literatūra un Māksla” īsprozas konkursos. Stāsts “Cilvēks no dīķa” ir dramatizēts un pērn guvis godalgu īslugu konkursā “Klucis”,” saka L.Muktupāvela.
Stāstu krājums cikliski atklāj dzīves ritējumu latviskajā lauku sētā. Autore apliecina, ka mūsdienās laukos svin svētkus – Meteņus, Lieldienas, Jāņus, Melno dienu, kapusvētkus, Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienu un citus. “Mani stāsti nav folkloristiski. Tā drīzāk ir mistiskā realitāte,” uzsver L.Muktupāvela.
Daudzi lasītāji iepazinuši L.Muktupāvelas daiļradi, lasot grāmatu “Šampinjonu Derība” ar apakšvirsrakstu “Melnie balti ķeltos”. Tajā autore stāsta, kā viņa pati un citi latvieši Īrijā brauc peļņā lasīt sēnes. “Faktiski abām grāmatām bija jānāk klajā otrādā secībā. Vispirms – “Patiesu dzīves stāstu DUCIM”, tad – “Šampinjonu Derībai”. Taču izdevniecības “Daugava” redaktore Ingrida Vāverniece izlēma citādi. Tas pierāda, ka tie pirmie patiešām ir pirmie. Abas savas grāmatas gribēju ilustrēt pati. Taču “Patiesu dzīves stāstu DUCIM” tas nebija iespējams tehnisku iemeslu dēļ, tāpēc ilustrāciju autore ir māksliniece Ieva Krūmiņa. Ar viņu kādreiz mēs dziedājām vienā folkloras ansamblī. Zinu, ka šī māksliniece izjūt folkloristisko, miksējot ar moderno. Zīmējumi viņai sanākuši labāki nekā man,” stāsta L.Muktupāvela.
Lasītāji identificējas ar autores izpratni
L.Muktupāvela saka, ka “Šampinjonu Derība” izraisījusi rezonansi. Tā esot tēma, par kuru vienmēr interesanti parunāt, tiekoties ar lasītājiem. “Nesen es atkal biju Īrijā. Kopā ar meitu Annu trīs nedēļas ar autostopiem tur ceļojām. Tikos ar savējiem, kas tur ir joprojām. Viņi pastāstīja, ka tagad dabūt darbu Īrijā ir grūtāk. Iebraucējiem valsts kā darba tirgus kļūst nepieejamāka. Īri vēlas vairāk darbu dot savējiem, kā arī lētākam darbaspēkam – lietuviešiem, baltkrieviem un rumāņiem. Tas tāpēc, ka latviešiem par darba stundu jāmaksā vairāk. Tas izriet no starpvalstu noteikumiem banku norēķinos. Turklāt īriem pašiem ir bezdarba problēmas. Viņi vēlas tās risināt,” saka L.Muktupāvela.
Viņa joprojām uzskata, ka sēņu lasīšana Īrijā latviešiem ir kā “realitātes šovs, kur svarīgi ir tikai viens – izdzīvot”. “Tiesa, pieredze atkarīga no tā, kāda ir grupa, kurā nonāc. Vai esi kopā ar citiem latviešiem, vai arī ne. Esmu saņēmusi trīs vēstules no pilnīgi savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem, kas par darbu ārzemēs stāsta šausmu lietas. Ne tikai par Īriju, bet arī par Vāciju, Angliju. Ja strādā vidē, kur vienīgais zini vācu valodu, tad saimnieks faktiski vēlas tevi salauzt. Morāli. Nevar izturēt, ka atbraucis melnā darba darītājs, kam izglītības līmenis ir tāds pats vai pat augstāks nekā darba devējam. Var krāpt, var nesamaksāt par darbu, un cilvēkam nav, kur sūdzēties,” stāsta L.Muktupāvela. Viņa uzsver, ka “no šiem vārdiem” neatteiksies, jo pati uz savas ādas to visu ir pārdzīvojusi, lasot sēnes pie saimnieka Īrijā.
“Varbūt kādam strādātājam ārzemēs ir paveicies. Tas ir labi. Taču diemžēl tādu pozitīvu piemēru ir ļoti maz. Pārsvarā latviešiem ārzemēs ir smags darbs. Un bez savas privātās dzīves. Kādu meiteni, kas brauca uz Īriju strādāt par bērnu aukli, es iepriekš brīdināju. Viņa neticēja. Sacīja, ka grib redzēt Īriju. Neko viņa neredzēja, izņemot trīs mazus eņģeļus,” stāsta rakstniece.
Būs arī trešā grāmata
Ap Ziemassvētkiem L.Muktupāvela plāno pasaulei rādīt “trešo bērnu”, vēl vienu romānu, kas uzvarējis Raimonda Gerkena un žurnāla “Karogs” organizētajā septītajā romānu konkursā. Tā nosaukums ir “Cilpas cHRONIKA”.
“Tas ir mitoloģiskais krimināltrilleris. Romānā ir teiksmainais un reālais. Man bija sava konsultante – Gulbenes rajona policijas pārvaldes izziņas dienesta priekšniece Tatjana Misjurova. Viņa man ļoti palīdzēja ar profesionālu padomu. Saprata manu domu un deva praktiskus padomus. Tas ir saistīts ar dzīves negācijām, policijas darbu un situācijām, kad reizēm likums attaisno noziedznieku, kaut sirds un prāts saka, ka tam tā nevajadzētu būt. Tatjana vēl nav lasījusi manu romānu. Taču viņa zina par uzvaru konkursā,” stāsta L.Muktupāvela.
Tomēr, arī rakstot par skumjo, autore dzīvē saglabā optimismu. Viņai nekas cits neatliek kā vien būt enerģiskai. Ir taču četru bērnu mamma. Krišus un Anna jau ir lieli, bet Marta un Kristīne – skolojamas, apčubināmas. Bērniem jāsamierinās ar to, ka mamma ar vienu kāju ir Gulbenē, bet ar otru Rīgā vai Tirzā. Mazās meitenes skolā iet Gulbenē. Te viņas arī dzīvo. Vasarā mājoklī veikts remonts. Virtuve tagad esot zaļā īru stilā, bet vannas istaba – strīpaina un rotāta ar stikla bumbām un gliemežvākiem.
“Videi ir jābūt enerģiskai, lai mobilizē. Tādu jāveido arī apkārtni, kurā dzīvo mani bērni. Gulbenē par viņiem rūpējas vidusskolniece Ella Sazonova. Viņa ir kā vecākā māsa,” saka L.Muktupāvela.
Pelna tikai ar rakstīšanu
L.Muktupāvela raksta ne tikai grāmatas. Rakstīšana ir viņas ikdienas maize. Laikrakstā “Diena” ir iespēja izpausties kultūras slejās. “Man interesē nevis kultūra, kas ir kaut kas atsevišķs no dzīves, bet gan dzīve, sadzīve, domāšana kā kultūras izpausme,” saka L.Muktupāvela. Viņa raksta arī “Lauku Avīzei” un žurnāliem.
L.Muktupāvela atzīst, ka kļuvusi par rīdzinieci. Un vienlaikus ir lauciniece. Ir Tirzā. Vismaz domās, radīšanas procesā. “Tirza – tas it kā ir noiets posms. Lauku mājas “Brīvzemnieki” man bijušas ļoti svarīgas. Saistībā ar senatni. Tagad “Brīvzemnieki” ir mainījušies. Tā, kas reiz bijis par iedvesmas avotu, vairs nav. Taču tagad varu atzīt, ka visi mani stāsti ir radušies tur. Tur piedzīvota veļu atnākšanas izjūta. Tie varbūt nav mani tiešie radinieki, bet tie ir cilvēki, kas mituši “Brīvzemniekos”. Kad parunājos ar šīs mājas iepriekšējo saimnieci Sarmīti Sirmuli, no kuras nopirku māju, sapratu, ka manas izjūtas ir patiesas. Viņa pastāstīja par cilvēkiem, kas tur dzīvojuši. Bet man likās, ka es jau viņus pazīstu. Mājā viņi pēkšņi it kā parādās. Vienkārši jūti, kā viņi vēro to, ko tu dari. Viņi piedzīvo kopā ar mani tur notiekošo. Tās ir iepriekšējās paaudzes. Viņu darbs. Tas paliek. Es jūtu, kā šie cilvēki man palīdz. Jūtu, kā dvēsele darbojas. Tas arī ir tā saucamais mistiskais reālisms, kas notiek mijiedarbībā. Līdz ar to viss manis rakstītais ir patiesība,” saka L.Muktupāvela.
Kur viņa turpmāk ņems jaunu iedvesmas avotu? L.Muktupāvela saka – “iedvesmas netrūkst”. Tas, par ko rakstīt, ir visapkārt. Ir tikai jāparunājas ar cilvēkiem, jāpaklausās viņos. Un iedvesma nāk.
“Man negribas dzīvi atspoguļot tieši, it kā norakstot. Gribas, lai ir dievišķs glāsts,” saka L.Muktupāvela.
