Kad mūsu tautieši ārzemēs mēģina atrast darbu, valoda ir pirmajā vietā. Nemāki sazināties ar vietējiem, vaino pats sevi! Tev uzsmaidīs, pagrozīs galvu un novērsīsies. Nekādu īpaši atalgotu darbu, kur nepieciešamas attiecīgās valsts valodas zināšanas, nedabūsi, kā vien melnstrādnieka statusu. Toties, ja tev ir valoda, tad – okey! Jebkurā gadījumā – valodas zināšanas novērtē visā pasaulē. Un tad, ja ir profesija, kurā esi kā zivs ūdenī, tad nav nekādu problēmu. Tam apstiprinājumu guvu, nesen satiekot labu paziņu, kas veiksmīgi iekārtojusies darbā par medmāsiņu Dienvidvācijā. Un kā ar va-lodu? – jautāju. Sākumā bijis grūti, taču vācu valodu apguvusi kursos un tagad veiksmīgi iekārtojusies darbā savā profesijā. Pēc pārbaudes laika iegūšot sertifikātu un līdz ar to arī krietni vien augstāku atalgojumu. Jauki! Un tas viss kaut kur tālu projām no Latvijas šķiet normāli. Toties Latvijā šajā sakarā nav vis tik vienkārši. Arī valodu
vienam otram, daudzus gadus dzīvojot Latvijā, ir bijis grūti apgūt. Esam nonākuši tiktāl, ka pat ANO ir nobažījies, ka latviešu valodas prasības darba tirgū pret cittautiešiem varot radīt diskriminējošu efektu. Krievvalodīgo aizstāvji Latvijā uzskata, ka ar steigu jālūdz valdību pārskatīt to profesiju sarakstu, kurās prasa lietot latviešu valodu augstākajā līmenī. Ne mazākās tiekšanās uz augšu! Par cieņu pret valsti, kurā dzīvojam, nav vērts pat runāt! Mūs brīdina – uzmanieties! Pat tik nevainīgs mājiens kā prasība labi apgūt latviešu valodu var izprovocēt saucienu pēc palīdzības lielajai brāļu tautai (naših abižajut!). Un rezultāts… neprognozējams. To pierāda Krima, Ukraina…
