Roberts Gazārovs: “Galvenais ir pašam būt uzmanīgam un lieku reizi padomāt, nevis ļauties tikai adrenalīnam.”
Maija beigās Stāmerienas pagasta Ludza ezerā pirmo reizi notika ūdensmotociklu sacensības. Šīs sacensības bija Latvijas čempionāta ūdensmotocikliem pirmais posms.
Interesanti, ka starp dalībniekiem bija arī divi Gulbenes sportisti. Roberts Gazārovs “Runabout Stock NA” klasē ieņēma 3.vietu un Valērijs Kuzmins “SKI Stock” klasē ierindojās 6.vietā.
Kā norāda Latvijas Ūdensmotociklu sporta asociācijas valdes priekšsēdētājs Andris Pozņaks, par sacensību posmu Gulbenē ir saņemtas tikai labas atsauksmes. “Noteikti vēlamies turpināt sadarbību arī turpmāk. Būtu ļoti patīkami ieviest tradīciju, ka pirmo posmu katru gadu sākam Gulbenē,” saka A.Pozņaks.
Ūdensmotociklu sacensībās Ludza ezerā gulbenietis Roberts Gazārovs piedalījās pirmo reizi. Viņš atzīst, ka tā bijusi ļoti interesanta pieredze.
“Ar ielas motociklu pēc pēdējā kritiena un traumas gūšanas vairs nebraucu, tādēļ nolēmu pāriet uz ūdensmotociklu. To iegādājos 2011.gadā,” stāsta Roberts. Viņam līdz šim nav bijis šāda sporta veida sacensību pieredzes, ūdensmotociklu viņš izmantoja vienkārši izklaidei, taču, ņemot vērā, ka sacensības notiek tepat, mūsu novadā, viņu uzrunāja motokluba “Gulbenes moto” pārstāvji Aleksejs Kuzmins un Arnis Baldonis, aicinot pamēģināt startēt šajās sacensībās. “Nolēmu tiešām pamēģināt, lai saprastu, vai tas ir interesanti un man tas patīk. Plānoju vēl startēt arī Balvos, kur arī notiks viens no Latvijas čempionāta posmiem, bet šosezon, visticamāk, citās sacensībās vairs nebraukšu.” Roberts atzīst, ka sacensības viņam šķitušas interesantas un aizraujošas. Droši vien tas ir adrenalīns, iespēja gūt aizraujošas sajūtas, kas viņu saista šajā sporta veidā, ir arī, kur tiekties.
Jāizvērtē visi “par” un “pret”
Ja Roberta motociklu sacensību laikā nebūtu piemeklējušas tehniskas problēmas, viņam savā klasē būtu pat 2.vieta. “Pēdējā iebrauciena otrajā aplī man nolūza gāzes rokturis, bija kritiens un sacensības bija beigušās. Tehnika ir tehnika. Taču, par laimi, man pietika punktu un rezultātā ieguvu 3.vietu,” stāsta Roberts. Rezultāti gan, tiesa, viņam šobrīd nav svarīgi. Viņš arī apzinās, ja vēlas ar šo sporta veidu nodarboties un cīnīties par labiem rezultātiem, ir nepieciešami lieli līdzekļi, neiztikt droši vien arī bez sponsoru atbalsta. “Tieši tādēļ šajā sezonā piedalīšos vēl otrās sacensībās, lai saprastu – tiešām patīk vai nepatīk. Pēc pirmās reizes un tām emocijām, kas ir gūtas, vienmēr gribas turpināt, bet jāsaprot, kādas sajūtas būs pēc otrās reizes. Ir arī jāizvērtē visi “par” un “pret”. Ja tomēr nolemšu aktīvi pievērsties šim sporta veidam, būs noteikti arī jāmaina “mocis” uz mazāku, jo mans ir pietiekami liels un ar to ir grūti manevrēt,” atzīst Roberts. Tad noteikti ir pietiekami liela uzmanība jāpievērš arī treniņiem. “Nedēļā, neatkarīgi no laika apstākļiem, noteikti vajadzētu trenēties vismaz divas reizes. Bez treniņiem nebūs nekādu rezultātu. Jāpiedomā arī pie sava svara sabalansēšanas, nevar aizmirst arī par fizisko sagatavotību.”
Izturība un meistarība
Lai arī šķiet, ka šis sporta veids varētu nebūt tik bīstams, diemžēl traumas tiek gūtas arī šeit un var notikt arī pat ļoti bīstamas sadursmes. “Ātrums sacensībās ir liels. Manam “mocim” vidējais ātrums, piemēram, ir 80 – 90 kilometri stundā, un uz ūdens tas ir ļoti liels ātrums. Krītot pret ūdeni, var salauzt rokas, kājas, jo trieciens ir tāds pats, kā krītot uz asfalta, vienīgi pēc tam iegrimsti ūdenī,” saka Roberts. Viņš atzīst, ka visbīstamākais ir starts, jo jaudīgākie motocikli aizbrauc pa priekšu un visapkārt ir tikai ūdens šļakatas – redzēt nevar pilnīgi neko. “Ludza ezerā mēs startējām astoņi ūdensmotociklisti, bet, piemēram, nupat sacensībās Igaunijā uz starta reizē stājās pat 12 dalībnieki. Pārējā brauciena laikā vairs nav tik bīstami, jo tur lielāka nozīme ir izturībai un meistarībai. Galvenais ir pareizi apbraukt visas bojas. Trase sastāv no diviem ceļiem – garāka un īsāka. Sportists var izvēlēties braukt pa vienu vai otru ceļu. Vienā bojas ir izvietotas biežāk, otrā savukārt to ir mazāk. Ja kaut kas tiek sajaukts, ir jāapbrauc papildu soda boja.” Sacensībās Stāmerienā Roberts izvēlējās braukt pa garāko ceļu. “Ar manu lielo motociklu īsāko ceļu ar vairāk bojām būtu grūti izbraukt. Man arī nav vēl tādas meistarības, lai varētu manevrēt pa šīm virāžām.”
Vaicāts, vai Robertu nebiedē iespēja gūt traumas arī šajā sporta veidā, viņš atzīst, ka traumu iepriekš ir gūts pietiekami daudz, ir gūtas arī mācības, tādēļ tagad viņš ir uzmanīgāks, turklāt traumas gūt var ikvienā sporta veidā. Tās var gūt arī, vienkārši izejot no mājas un atrodoties kādā sabiedriskā vietā – no tā mēs neviens neesam pasargāts. Roberts saka – galvenais ir pašam būt uzmanīgam un lieku reizi padomāt, nevis ļauties tikai adrenalīnam. “Pirms sacensībām arī aprunājos ar pieredzējušiem sportistiem un sapratu, ka startā trakot nav nepieciešams, viss ir panākams pēc tam – iebraucienos. Tajos 12 apļos arī noskaidrojas, kurš ir spēcīgāks, kurš – vājāks, kurš var izbraukt ātrāk, kurš – lēnāk.”
