Visiem zināma alkohola duālā daba, jo kādu tas padara priecīgu, bet citam uzplēš vecās rētas. Manam trīsdesmitgadniekam kaimiņam sestdienas dzērums uzjundīja sliktas atmiņas par kādu sāpīgu notikumu. To sapratu vēlāk. Stāstīšu visu pēc kārtas…
Pusnaktī kaimiņš visu kvartālu pamodināja ar savu uzvilkto monologu, kuru sazin kam deklamēja pagalmā. Nolēmu paskatīties pa logu. Īstajā brīdī! Laternu gaismā kā uz skatuves tieši tobrīd kaimiņš ar “uzkačāto” torsu ieskrējienā atlētiski metās virsū kārnākam un jaunākam puisim, kurš nemaz nepretojās un tāpēc viņa bezspēcīgais ķermenis noslaucīja asfaltu. Neļaujot kritušajam piecelties, kaimiņš paspēra puisi gaisā kā futbola bumbu. Viņa galva smagi atsitās pret asfaltu. Skatītāju bars turpat pagalmā klusēja un izlikās, ka viņus notiekošais neskar. Nositīs un visiem būs vienalga? Nevarēju ar tādu domu samierināties, tāpēc caur logu apsaucu kaimiņu un piedraudēju, ka zvanīšu policijai. Pa to laiku piekautais kopā ar draugiem aizsteidzās no notikuma vietas, bet necik tālu netika. Palika mājas otrā pusē uz soliņa. Izgāju parunāties. Izrādījās – aiztramdītie ir divdesmitgadīgi puiši. Piekautais sakņupis sēdēja, galvu saķēris. Pierē bija izsists robs. Asinis plūda. Palīdzēju sakopt rētu ar ūdeņraža pārskābi. Puiši neslēpa, ka ir dzēruši. Teica, ka uzbrucēju nemaz nepazīstot, ka tikai piestājuši pie svešās daudzdzīvokļu mājas, bet svešais vīrietis par to laikam kļuvis nikns. Puiši bažījās, ka vajātājs vēl nāks viņiem pakaļ, jo gribēs turpināt izrēķināšanos. Jaunekļi gan šausminājās, gan kala vendetas plānus. Ieteicu, ka tad jau labāk uzrakstīt iesniegumu policijai, bet šie manu ideju noraidīja ar vārdiem: „Kāda jēga?”
Necik ilgi nebija jāgaida. Kaimiņš nāca… Un viņš nebija viens. Līdzi bija paņēmis draugu. Par viņu pašu vēl druknāku tēvaini. Kaimiņa apņēmīgo soli vērodama, puišiem lūdzos, lai mūk. Kaimiņam un viņa draugam ieteicu viņus likt mierā. „Jūs taču paši esat tēvi, audziniet savus dēlus, nevis svešus!” centos iegalvot. Kaimiņš strauji un cieši pienāca man klāt. Laikam, lai liktu saprast, ka roka viņam nenodrebēs. Viņš jautāja, kāpēc es aizstāvu puišus un kas es tāda esmu. Teicu, ka vecuma ziņā es varētu būt viņa māte un arī viņa drauga māte, bet kaimiņš, to dzirdot, mani rosināja: „Vecā, ej mājās!” Vēl pagāju brīdi viņiem blakus pilsētas centra virzienā un piekodināju, ka iešu uz policiju liecināt, ja viņi puišus piekaus. Un tad kaimiņš man pastāstīja, ka zaļknābju bars viņu pirms pāris gadiem lauku ballē nomizoja zili melnu līdz pat slimnīcai. „Kur tad „Dzirkstele” bija?” viņš retoriski jautāja man.
Kāpēc jāatriebjas tieši šiem puišiem? Tāpēc, ka kaimiņam licies – tieši viņi ir vainīgie. „Bet kāpēc tieši šodien ir jākārto rēķini?” es jautāju un atbildi nesaņēmu. Bet kaimiņa draugs demonstratīvi turpat manā acu priekšā uz trotuāra atvieglojās pa mazajām darīšanām. Es, vecā, kā man tika ieteikts, pagriezos uz otru pusi un gāju mājās. Domāju par to, ka gaidītākais nedēļas notikums normāliem visu vecumu čaļiem, protams, ir alus, degvīns un vīns piektdien, sestdien un varbūt pat svētdien, ja pietrūkst stimula pielikt punktu. Kā izrauties no šā apburtā loka, kurā šodien tu, puis’, dzērumā kādu izsmērēji uz asfalta, bet rīt kāds tevi pašu padarīs par slapju vietu?
