Aprit 105 gadi, kopš 1909.gadā dienasgaismu ieraudzīja Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotā grāmata „Tirzmalietes raksti”, kas nāca klajā sērijā „Paštautas rakstnieki”. Nosaukums savā ziņā ambiciozs un mazliet maldinošs, jo it kā norāda uz gara, pamatīga darba posma apkopojumu. Tikmēr Tirzmaliete minētajā 1909.gadā atskatījās vēl vien uz 10 gadiem literatūrā, jo viņas pirmā publikācija fiksēta 1899.gadā, kad viņai pašai bija 23 gadi.
Pēc desmit gadiem izdotajā krājumā „Tirzmalietes raksti” 106 lappusēs ietverti seši Tirzmalietes stāsti: „Caur darbu un sparu”, „Liktenis”, “Sirdij sveša”, „Janka”, „Cik vajag priekš cilvēka laimes?”, „Atstātā”. Tomēr krājumā ietvertie darbi nebūt neatspoguļo visu rakstnieces devumu šajā desmitgadē, kas īstenībā Tirzmalietei rakstniecības druvā bija ļoti ražīga.
Laiks nebija viegls. Tikko bija pārlaisti smagākie reakcijas gadi pēc 1905.-1907.gada revolūcijas. Tirzmalietes tēvs, vīrs jau gados, 1908.gadā bija atskatījies uz 50 savā Tirzas pagastskolotāja un skolas pārziņa amatā pavadītajiem gadiem. Pagastskolas, kur Tirzmaliete ar vecākiem dzīvoja, darbu lielā mērā būtu bijis jāuzņemas palīgskolotājam, taču tie mainījās un meitai nācās doties talkā tēvam. Iespējams, rakstniece nožēloja, ka nav iegūta skolotāja kvalifikācija, kas ļautu nomainīt amatā tēvu.
Lai kā, sabiedriskajā – literatūras – laukā risinājās spraigas aktivitātes un tapa arvien jauni darbi. Rakstniece, kam nu jau bija zināma atpazīstamība, izveidojies savs stils un problēmu loks, sasniegti paši spēka gadi, intensīvi pauda savu skatījumu uz dzīvi, uzticot to spalvai un papīram. Tirzmaliete arī iesaistījās sarakstē ar to izdevumu vadību, kuros publicējās vai domāja publicēties, vēstules ceļoja arī pie tuvākiem vai tālākiem literatūras darbiniekiem. Kā mazu ilustrāciju tam varam minēt 1908.gada vēstuli Jānim Kārstenim-Šmitam, kas dzīvoja un strādāja netālajā Dūres pagastskolā:
„Tirzas pagasta skolā. 1908.gada 26.decembrī.
God. Kārsteņa kungs!
Nevaru palikt Jums paldies nesacījusi par Ziemassvētku karti… Un kā tas iepriecina, kad cilvēks cilvēkam labu vārdu saka… Lai jums labi klājas par Jūsu pilno sirdi! Gribas tā sacīt, lai jau gan novēlēt cilvēks cilvēkam nekā nevar. – Laikam viss jau nāk vien no augšienes! – Un kādas tās dieniņas atnāk, tādas jāsaņem, ar mieru.
Pateicos Jums par naudu, kuru man sūtījāt, par stāstiņu! Labprāt būtu Jums savus dzejoļus sūtījusi, bet, zināt, neizdodas neko tādu gaišu priekš bērnu literatūras uzrakstīt. Vienu dzeju pielieku – ja der, izlietojiet! Sūtīšu vēlāk, ja kas labs uzrakstīsies. Labas sekmes arī Jums pie darbiem jaunā gadā.
Ar patiesu cienīšanu – M.Dzelzskalns.”
Saskaņā ar pavisam aptuveniem aprēķiniem desmit pirmajos rakstnieces darba gados bija publicēti 35 stāsti un apmēram 50 dzejoļi. Bet 1925.gadā, pēc apmēram 25 darba gadiem, Tirzmaliete jau norādīja, ka varot saskaitīt publicētus 60 stāstus un 200 dzejas. Bet priekšā vēl bija vairāk nekā 15 gadi literatūrā.
Vārdu sakot, jebkuram, kuru interesētu šis laiks, sabiedrība un cilvēki, bija un ir no kā pasmelties Tirzmalietes redzējumā uz dzīvi un pasauli. Tāpēc šķiet pašsaprotami, ja rakstnieces devums tagad, 138 gadus pēc viņas dzimšanas un 72 gadus pēc aiziešanas, beidzot tiktu apkopots īstā kopoto rakstu sējumā (-os), kas būtu jauks un vērtīgs pienesums mūsu literatūras kopainā. Skaidrs, ka šāds darbs varētu aizņemt vairākus gadus, taču būtu lietderīgi to iesākt pirms rakstnieces 140. dzimšanas dienas 2016. gadā un iekļauties laikā līdz 150.jubilejai 2026.gadā. Nemaz jau nerunājot par to, ka līdztekus šim darbam varētu funkcionēt interneta mājas lapa “Tirzmaliete.lv”. Vai ir kāds, kas pateiks „jā!” un uzņemsies iniciatīvu – valsts vai pašvaldības līmenī? To, protams, rādīs laiks! Bet pagaidām – ticēsim, ka pārskatāmā nākotnē varētu tapt “Tirzmalietes raksti”!
