Aizrit diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas un gads pēc gada. Dažādi notikumi virknējas mūsu atmiņu grāmatās – skumjāki vai priecīgāki, tie katram ir savi. Bet visas mūsu tautas lielajā atmiņu stāstā ir ierakstīti arī pavisam skumji notikumi. Pirms 73 gadiem 14.jūnijā mūsu tauta piedzīvoja nežēlīgu izrēķināšanos. Tika nogalināti mūsu karavīri, nezināmā virzienā aizsūtīti tūkstošiem mūsu tautiešu. Daudziem no tālās Sibīrijas tā arī nekad vairs neizdevās atgriezties savā dzimtenē, savās mājās un pie savām ģimenēm. Pagājušajā sestdienā gan Gulbenē, gan Litenē, gan arī daudzviet citur Latvijā piemiņas vietās pulcējās ļaudis, lai atcerētos šos vēstures notikumus un godātu mūsu tautiešu piemiņu. Visskaudrāk, protams, šīs atmiņas vienmēr izjutīs politiski represētie, kas paši savulaik piedzīvojuši drausmīgās izsūtījuma mokas. Raudzījos uz šiem cilvēkiem, kas reiz dzīvē zaudējuši pilnīgi visu – mājas, sapņus, arī pašus tuvākos cilvēkus -, un apbrīnoju viņu spēku to visu pārdzīvot un viņu ticību gaišākām dienām. Atmiņas, protams, vienmēr būs sāpīgas, tomēr līdz ar baltajiem baloniem, ap kuriem tika apsietas mazas sarkanbaltsarkanas lentītes un kas sestdien pie Gulbenes dzelzceļa stacijas sliedēm tika palaisti debesīs mūsu tautiešu piemiņai, domāju, ikviens debesīs sūtīja arī cerības, ka šādi nežēlīgi notikumi mūsu tautai vairs nekad nebūs jāpiedzīvo. Un, lai arī, protams, mēs visi vēlētos, lai mūsu valstī visiem klātos daudz labāk, varam priecāties, ka dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī un neesam pakļauti svešu kungu iegribām.
