Nu jau trešo gadu bibliotēkas otrajā stāvā palaikam apskatāmas dažādu mūsu vai kaimiņu novadu autoru darbu ekspozīcijas – gan gleznu, gan fotoizstādes. Lai arī skaitliski nelielas, tās dod pietiekami lielu ieskatu mākslinieku redzējumā, kā arī priecē acis citiem.
Kādā no fotoizstādēm, līdz ar miglas plīvura piesegtiem dabasskatiem un vakara krēslas pieklusinātām ainavām, uz viena no stendiem izvietotas arī piecas aktu fotogrāfijas. Ļoti profesionālas un ētiskas, mākslinieciski apstrādātas un gaumīgi noformētas, tās lieliski ieaužas izstādi vienojošajā tēmā – vasaras pieskārieni. Kailas muguras, noslēpumaini profili, atspulgi ūdenī, kairinoši apaļumi, smilgu glāsti, saules staru caurausta krēsla… Katra no izstādes bildēm liek uz brīdi apstāties un sajust vasaru.
Rēķinoties ar puišeļu neveselīgo interesi, kuri, kā zināms, spēj sazvērnieciski ķiķināt gan par visādiem niekiem, gan par grāmatā izlasītu svešvārdu, stends ar aktu fotogrāfijām novietots atstatus – tālāk no steidzīgu garāmgājēju acīm. Un tomēr – kāds no viņiem to pamana.
Tas, ka Ivars ir ļoti zinātkārs desmitgadīgs puišelis, zināms no iepriekšējās pieredzes. Arī šoreiz, gaidot savu rindu pie apmeklētāju datoriem, viņš laiku netērē velti, bet rūpīgi izpēta izstādē izliktos darbus. Kā īsts mākslas pazinējs zēns te pievirzās bildei tuvāk, te soli atkāpjas. Krietnu laiciņu pakavējies pie gulbjiem, loga rūtīm un atspulgiem ūdenī, viņš lēnīgā solī aizsoļo arī līdz tālākajam stendam.
Kā pamanu, sākumā viņš fotogrāfijas vēro pa gabalu – gudri nostājies ar muguru pret logu, tā, lai aizsegtu saules atspīdumu uz stikliem. Tad, soli pietuvojies, ieskatās ciešāk. Saprotu, ka visvairāk viņu interesē efektīgais attēls, kuram mākslinieks pielietojis solarizācijas paņēmienu. Ar pirkstgaliem uzmanīgi pieskāries stiklam, zēns, šķiet, cenšas sataustīt smalkās attēla plaisiņas. Tad, laikam jau apjautis, ka tā tomēr nedrīkst, palūrējis uz manu pusi, viņš žigli paslēpj rokas aiz muguras.
Pie sevis klusībā pasmaidījusi, neuzkrītoši vēroju zēna turpmāko rīcību. Saliecies kā kabatas nazis, rokas joprojām turēdams sev aiz muguras, viņš lēnītēm tiecas arvien tuvāk kādai no fotogrāfijām.
Pirmajā brīdī nesaprotu – kas gan tur tik ļoti pētāms, bet tad ievēroju – zēns pietuvinājis vaigu gluži pie stikla, it kā vēlēdamies iekļūt viņpus rāmītim un ieskatīties noslēpumainās sievietes sejā. Sejā, kas objektīvam noslēpta, jo pavērsta pretējā virzienā. Tūlīt gan saprotu, – ne jau seja puiku interesē, drīzāk – sievietes krūtis, vēders un viss cits, kas zēna iztēlei noslēpts…
Līdzīgi viņš mēģina pietuvoties vēl vienai bildei, kur iztēli ierobežojis sievietes kailais, apaļīgais plecs. Tomēr arī šo fotogrāfijas modeli sargā stikls, un nekādi burvju vārdi neliek viņai kaut nedaudz pagriezties.
Laikam jau apjautis savu bērnišķību, zēns atkal iztaisno muguru, un tikpat cēli, cik šurp nācis, aizslāj prom. Tūlīt jau arī atbrīvojas vieta pie datora, un līdz ar to viņa interese par izstādē izvietotajiem darbiem – gulbjiem, atspulgiem un kailām mugurām – apdziest. Vismaz tā es domāju tobrīd.
Divas dienas vēlāk šo zēnu sastopu atkal, šoreiz bibliotēkas vestibilā. Kamēr es uz informācijas stenda izvietoju pasākumu afišas, ap Ivaru sapulcējas neliels bariņš līdzīgi domājošo. Jau pēc īsa brīža, iekļauts daudzgalvaina kamola vidū, puika kaut ko aizrautīgi stāsta. Tā kā pirmie vārdi, ko saklausu, ir „plikas” un „vecenes”, izlemju viņa stāstījumu ne tikai noklausīties, bet, ja būs vajadzīgs, arī iejaukties ar savām korekcijām.
Sarunas fragmenti, ko dzirdu, pārspēj manu iztēli…
– Eu, veči! Es redzēju plikas vecenes!!
– Beeeidz muldēt…. Nu kuuur tev te plikas vecenes… – kāds no kompānijas, augumā pus galvas tiesu garāks, novelk gluži neticīgā un neieinteresētā balsī. Mazākie turpretim ziņkāri snaiksta kaklus tuvāk stāstītājam, lai tikai kas svarīgs nepaslīdētu nesaklausīts.
– Točna! Plikas!! Daudz! – puika satraukti žestikulē ar rokām.
– Redzēju!
– Ko tu murgo… Kuuur tad?
– neticīgais joprojām tā garlaikoti jautā. Kāds no mazākajiem kā atbalss noskandina: – Kur tad?
– Otrā stāvā! Tur ir plikas vecenes! Daudz! – Ivara žesti uzņem apgriezienus.
– Cik plikas? – sarunā iesaistās cita balss. – Cik? Cik? – blakus čivina mazākie.
– Nu, tač’, pavisam plikas! Bez drēbēm! – sapurinājis savu vasarīgo krekliņu, ticamības labad puika to taisās vilkt pāri galvai.
– Kā – bez drēbēm?! Ar plikiem pupiem? Otrā stāvā? – visi grib zināt.
– Jā! Pavisam plikas! Plikām mugurām un plikiem sāniem, – puika izteiksmīgi žestikulē. – Visas plikas! Otrā stāvā! Peldas!
– Peldas? Kurā vietā? Otrā stāvā? Tur, kur datori? – nu jau klaigā viens caur otru.
– Nu, tač’, jā! Tur, kur tās tantes strādā!
– Tās tantes ir plikas?!
– Tač, nē! Tu dumjš, vai! Tur tādas bildes ar plikām tantēm! Aiz stikliem, – puika drošības pēc piebilst.
– Pazīstamas? – vēl joprojām nosvērtā balsī jautā pus galvas tiesu garākais.
– Nnnezinu…- puika tā kā samulst. Pamanu, ka viņa azarts mazdrusciņ noplok.
– Tad tu nemaz nepaskatījies? – brīnās garākais.
– Sskatījos, bbet.. viņas ir noslēpušās, – puika pieklusis noliec galvu.
– Tad viņas tur ir vai nav? – vēlreiz precizē garākais.
– Tikko vēl bija, – Ivars nosaka un katram gadījumam piebilst: – Plikas.
Kamēr garākais vēl mīņājas uz vietas – laikam jau nevarēdams izlemt – ticēt vai ne, mazākie jau joņo augšup pa trepēm.
– Skrienam! Skatīties!
Nu arī Ivars izkustas no vietas un līdz ar mazākajiem joņo augšup pa trepēm. Mirkli ieturējis savu atturīgo nostāju, arī garākais puisis pieliek soli un seko pārējiem.
Lai arī cik ļoti man gribas nenokavēt ziņkārīgās publikas pirmos atklāsmes brīžus, es tomēr nemetos skriešus.
Kad izstādes jaunos apmeklētājus panāku, mazākie, satraukti grūstīdamies, degunus piebāzuši bildēm, joprojām cenšas ielīst bildes ierāmējumā, lai paskatītos no iekšpuses… Pus galvas tiesu garākais, joprojām saglabādams savu uzņemto distanci, prātīgi nosaka:
– Tur taču nekā tāda nav. Eh, sīkie… – un, citām bildēm pat nepievērsdams uzmanību, viņš iziet no telpas.
Mazajiem turpretim man nākas aizrādīt, ka jāskatās pa gabalu, jo tie tomēr ir mākslas darbi – tikpat kā gleznas. Nesaku, ka nedrīkst, jo labi zinu, ko pusaudžiem nozīmē „nedrīkst”…
Dienu vēlāk Ivars uz izstādi atved vēl vienu pusaudžu kompāniju, un nu jau pats gudri māca – jāskatās pa gabalu, jo tās ir gleznas.
