„Vakar beidzot darba devējs izmaksāja ilgi gaidīto algu. Tagad vismaz varēsim sapirkt produktus – miltus, putraimus, cukuru. Puikām jauni apavi arī vajadzīgi. Visu laiku viņus mierinājām, lai paciešas, jo darba devējs kavējās ar atlīdzības izmaksāšanu. Arī parādu varēšu atdot. Man jau nav noteiktas algas dienas, kā tas ir citiem, jo algu saņemu aploksnē. Labi, ka ir vismaz tā,” kādā sarunā stāstīja trīs bērnu tēvs, kurš vairākus mēnešus bija izmisīgi meklējis darbu, līdz to atradis, bet tikai ar darba devēja noteikumu, ka alga būs nelegāla. Šinīs dienās atkal satiku šo cilvēku, kurš bija pagalam satraukts, izdzirdot par Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas izteikumu, ka kriminālatbildība par aplokšņu algām būtu jānosaka gan šādas algas maksātājam, gan tās saņēmējam. Cilvēka satraukums bija saprotams, jo viņš nelegālās algas saņemšanai bija piekritis ne jau tāpēc, ka tā būtu viņa kaprīze, bet gan tāpēc, lai būtu darbs un vismaz kaut kāda atlīdzība par to, jo bērni grib ēst katru dienu, arī komunālie maksājumi ir jāsamaksā katru mēnesi un parāds nav brālis. Skaidrs, ka neviens cilvēks, kurš strādā par nelegālo algu, nesteigsies ziņot par darba devēju, apzinoties, ka arī pašam var iznākt sēdēt cietumā. Ja nu gribam, lai aploksnēs liktu vēstules, nevis naudu, nodokļu likmei ir jābūt iespējami zemākai. Savukārt atalgojumam – tādam, lai pēc nodokļu nomaksas algas saņēmējam kaut kas vēl paliktu pāri. Diemžēl šodien tā sabiedrības daļa, kam ienākumi ir nelieli, lielākoties izvēlas dzīvot šodien un rīt, neplānojot tālāku nākotni, jo mudinājums „Veidojiet uzkrājumus!” tai ir sapnis.
