Ja gribi izbaudīt piedzīvojumu, tad kādreiz līdz iecerētajam galamērķim ir vērts aizbraukt ar autobusu. Ne visai patīkams piedzīvojums izvēršas tad, ja autobusā atrodas arī pasažieri, kuri nezin pa kuru laiku ir paspējuši paņemt pār mēru daudz alkohola un vairs paši nesaprot, kur un kāpēc brauc. To piedzīvoju es un vēl pāris desmiti pasažieru kādā starppilsētas autobusā. Pieturā iekāpjot autobusā, nekas neliecināja par to, ka brauciens izvērtīsies pavisam citādāks. Tiklīdz autobuss sāka ripot uz priekšu, sēdeklī blakus kādam jaunam puisim pārsēdās vīrs no aizmugurējā sēdekļa nu ļoti pamatīgā reibumā ar neiztukšotu alkohola pudeli rokās. Un tad sākās… Visu ceļu viņš zēnam, kurš, kā pēc tam izrādījās, bija četrpadsmit gadus vecs, spieda ar viņu kopā iedzert, norādot, ka ir taču palikusi tikai viena pudele un uz diviem to izdzert esot tīrais nieks. Puisis atteica. Bet ar to nepietika, tika meklēts nākamais iegansts un pat draudi, ka pieklājība tomēr prasa izdzert šo atlikušo pudeli kopā, ja ne, tātad zēns nav pienācīgi labi audzināts. Arī pēc vairākkārtīgas šādas piedraudēšanas zēns atteica. Tam sekoja virkne visu iespējamo lamuvārdu. Ja kādam cilvēcīgums un pacietība sen jau būtu zudusi, tad šis jaunais puisis pacietīgi un pieklājīgi turpināja skaidrot, ka viņš alkoholu nelieto. Un iemesls tam ir gluži vienkāršs – nelieto, jo negrib. Šādu atbildi iereibušais vīrietis nespēja “sagremot” un izprast. Kā var negribēt, un ja vēl dod par brīvu?!
