Viendien Jēci satiku ciema bodē. Pēc sarokošanās šis jautā: “Kas tā par slimību, ka man ar Amāliju pensijas pietiek tikai pusmēnesim? Atlikušais laiks līdz nākamajai pensijai esot jāknapinās un dažas dienas jādzīvo tukšā.”
“Redzi, Jēcīt, ar šo slimību slimo lielākais vairums pensionāru.”
“Bet vai tad šī kaite nav ārstējama?” jautā Jēcis.
“Zini, prognozes rāda, ka šī kaite ir hroniska, tāpēc grūti ārstējama, gandrīz nepakļaujas ārstēšanai. Var, protams, uzlikt kādu plāksteri, bet tas kopumā šo slimību neārstē.”
“Bet kur tad ir izeja?” Jēcis nerimstas.
“Patiešām nemāku sacīt. Vienīgā izeja – kaulainajai ir jāpalielina darba ražīgums.”
“Izbeidz,” Jēcis iesaucas, “vai tad tas pašreiz ir zems? Re, kā, dzimstība nekādi nespēj panākt mirstību. Un jebkuras partijas varasvīri un kundzes šo lietu nevar uzlabot. Paši personīgi arī nerāda priekšzīmi citiem, visi slinko.”
“Nu ne jau, Jēcīt, slinko, bet izmanto laikmetīgās iespējas. Gūst baudu bez bērnu apgrūtinājuma. Tādā veidā ērtāk un patīkamāk tā lieta tiek formulēta dažos reklamēšanas izdevumos. A, kāpēc to nedarīt, kas pie tam likumīgi atļauts?”
“Nu labi, lai tā būtu! Bet kāds tad gaidāms rezultāts?”
“Jēcīt, to tu varēsi drīzumā izlasīt partiju pirmsvēlēšanu programmās. Redzēsi, kādas dziesmas un cik skaistos meldiņos tās tiks dziedātas. Jau šodien vēsmas jūtamas. Lūk, Valsts prezidents jāreklamējot nākamajam darba etapam, to atbalsta ZZS un SC. Viņi jau tagad ir pārliecināti, ka tiks pie valdīšanas arī turpmāk. Cik lielu labumu tas deva valstij, viņiem strādājot, nav diskutējams.”
“Rodas jautājums – ja jau tā, tad kāpēc tērēt laiku un naudu vēlēšanām? Lai viss rit, kā ritējis!”
“Tā jau nu, Jēcīt, varētu gan, bet nebūs īsti demokrātiski. Jābūt kādai imitētai cīņai, konkurencei utt.”
“Nu lai jau tā būtu,” Jēcis saka, “dzīvosim un gaidīsim uzplaukumu!”
