Rankas pagasta „Jaunsaliņās” 26.jūnijā simt gadu jubileju svinēja Antonija Ozola
„Jaunsaliņās” šķūņa sienu, kas atrodas pāri pagalmam, tieši pretī jubilāres istabas logam joprojām rotā no ozollapu vijām izveidots skaitlis – simts, bet pie nelielā žoga, kas no pagalma atdala puķu dobi, apsēsties aicina varens sols, uz kura pietiek vietas desmit sēdētājiem. Simtgadnieces istabā smaržo apsveicēju dāvinātie ziedi, rindojas apsveikumu kartītes, starp kurām ir arī Valsts prezidenta parakstīts apsveikums. „Es tās vairs nevaru saskatīt, arī visu teikto nevaru saklausīt. Tā arī dzīvoju atmiņās,” saka Antonija Ozola.
Istabā, kur atrodas simtgadnieces guļvieta, vairs tikai no portretiem viņu uzlūko tuvi un mīļi cilvēki. „Šī māja un šī pati istaba, kur tagad runājamies, man ir svēta. Katram cilvēkam dzīvē kaut kas ir svēts. Tā tam ir jābūt. Šitai istabā ir miruši visi mani senči – vecāmāte, mans tēvs un māte. Šitai pašā vietā un gultā, kurā tagad guļu, ir piedzimuši abi mani dēli Andris un Artūrs, kura ģimenes aprūpēta tagad esmu. Meita Baiba gan piedzima jau pienotavas dzīvoklītī. Arī savu vīru tepat satiku. Kaimiņu saimnieks Augustu bija pieņēmis kā audžudēlu, lai būtu, kas palīdz,” klusi savu stāstījumu iesāk jubilāre.
„Esmu dzimusi Rankā tā sauktajās vecajās „Saliņās” jeb brūža mājā divistabu dzīvoklī. Laikam jau neko liels tas nav bijis, jo mans brālītis, kurš par mani bija divus gadus jaunāks, kad nomira mans vectēvs un viņu iznesa no istabiņas, prasīja: „Kur jūs manu līgavu nesīsiet?” Rūmes bija maz, tāpēc brālis ar vectēvu gulēja vienā gultiņā. Vecākiem bijām četri bērni – divi dēli un divas meitas, bet tikai no vienas ir atvases. Brālis Artūrs nomira, būdams gūstā. Tā arī nevienam nav zināma viņa atdusas vieta. Brālis Jānis dzīvoja Anglijā, bet tagad guļ Rankas kapos. Kad sākās zemes dalīšana, manam tēvam iedalīja šito zemi. Viņš tad arī ap 1923. vai 1924.gadu uzcēla „Jaunsaliņas”. Bērnībā, kad no vecajām „Saliņām” vecāki pārcēlās uz šejieni, tad šitai mājā es biju galvenais lopu gans. Toreiz govis laida ganos, nevis piesēja ganībās. Kabatlaktiņa stūrī mamma iesēja cukura graudus un kādu oliņu, un tā mani aizvilināja uz ganiem. Pa ziemu gāju Rankas skolā, pa vasaru – ganīju govis,” nesteidzīgi stāsta simtgadniece. Atliek tikai apbrīnot viņas atmiņu. Vecāku celtajā mājā Antonija pavadījusi lielāko sava mūža daļu. Tikai pa kara laiku kādu brīdi nācies māju pamest un padzīvot citviet. Pēc atgriešanās atpakaļ Antonija stingri noteikusi, ka vairs gan nekur citur projām neies.
Tikai sešas ziemas viņai bijis ļauts virināt skolas durvis. „Lasīt, rakstīt un rēķināt jau iemācījos. Ja vecākiem būtu līdzekļi, droši vien es būtu arī mazliet tālāk paskolojusies, bet to varēja atļauties tikai vecākā māsa Olga un jaunākais brālis Artūrs,” teiktajā nejaušas pārmetums, tikai nepiepildītu sapņu ilgas.
Pēc skolas beigšanas Antoniju sev par palīdzi darbā pieņēmis toreizējais Rankas pienotavas grāmatvedis Pūga. „Viņš divas nedēļas mēnesī ņēma mani sev palīgā, jo biju iemācījusies labi skaitīt ar skaitīkļiem. Kad vēl pirms kara Jaunpiebalgas baznīcā, jo biju Jaunpiebalgas baznīcas draudzē, salaulājos ar savu Augustu, tad mums iedeva dzīvokli turpat pienotavā. Tur nodzīvojām neilgu laiku, jo sākās karš. Vīrs bija īsts darba cilvēks. Darbs mūs saveda kopā. Labi dzīvojām un satikām. Vīrs nekad man pāri nedarīja. Tā jau tas arī pienākas īstam vīriešam. Mums abiem diviem dikti patika dziedāt. Es esmu dziedājusi Rīgā lielajos Dziesmu svētkos pie diriģenta Teodora Reitera. Tikai tad, kad sāku kolhoza lopus kopt, jo tepat pāri pagalmam bija govju ferma, tad jau vairs dziedāšanai laika neatlika. Divdesmit govis trīs reizes dienā slaucu ar rokām, bet ūdeni dzirdināšanai nesu no akas. Arī bērnus un pārējās dzīves būšanas vajadzēja apkopt. Mans tēvs arī tolaik vairs veselībā nebija diez cik stiprs. Tā arī manās rokās nomira. Pirmajos kolhoza gados viegli nebija,” nesteidzīgi virknējas jubilāres atmiņas. Tikai apmēram 1967.gadā pienākušas vieglākas dienas, jo no izsūtījuma atgriezies Augusts.
„Man dzīvē ir bijuši trīs brīži, kad domāju, ka nākamās dienas rīts nepienāks. Pirmā reize bija tad, kad pie šķūņa vairs nebija neviena malkas gabala krāsns iekurināšanai. Laukā auksts, mājās – mazi bērni, bet tad negaidot pagalmā iebrauca kaimiņiene, atvezdama malkas vezumu. Otrā – kad tiku uz nopratināšanu čekā saistībā ar vīru, kurš tika iesaukts vācu armijā, bet tad kādu laiku slēpās mežā, līdz piecdesmitajā gadā viņu apcietināja. Čekisti kliedza, ka atliekot mani paturēt vēl arī pa nakti, tad otrā dienā es visā labprātīgi atzīšoties. Neko citu tobrīd nedomāju, kā tikai par to, kas notiks ar bērniem, kur viņi paliks, ja manis vairs nebūs. Trešā reize bija tad, kad vīru tieši no meža darbiem apcietināja un aizveda milicija. Man tikai pateica, lai sagādāju viņam pārtiku trim dienām. Tajā brīdī paliku kā pie tukšas siles,” stāsta simtgadniece, paturot pie sevis stāstu par nakti, kad nācies stāvēt pretim ieroču stobra nāvējošajai acij. „Ziniet, liela nozīme ir arī tam, kāds ir otrs cilvēks, ar kuru saisti mūžu. Man izdevās apprecēties ar labu cilvēku,” to sakot, Antonija uz brīdi paslēpj galvu rokās un kādu brīdi klusē. 1973.gadā tieši pirms Jaungada Augusta vadītajam zirga pajūgam uzbrauca smagā automašīna un viņš gāja bojā. Tas viņai izrādījās vissmagākais trieciens.
Pa brīdim jubilāres durvis paveras un pa tām pabāžas smaidoša mazmazdēla Andreja seja. Apraudzīt ienāk dēls Artūrs un vedekla Dace, kā arī mazbērmi, jo „Jaunsaliņās” dzīvo četras paaudzes. „Mans lielais vēlējums visiem, lai jums ir viegla, laba dzīve un laba satikšana!” ar pasaulei un cilvēkiem veltītu smaidu saka simtgadniece.
