„Pēc līdakas pavēles, pēc mūsu lūguma, kaut Gulbenē vienreiz būtu kārtīgs tirgus placis! Tik daudz par to runāts, tik daudz solīts, bet kārtības kā nav, tā nav joprojām. Labi vēl, ka reizi mēnesī vismaz ir Zaļais tirdziņš, tad vismaz var nopirkt mājās saražoto. Citā laikā staigāju uz priekšu un atpakaļ no Gulbenes tirgus plača uz centra veikalu „Maxima”, kur laukumā arī vietu raduši tirgotāji. Kad esmu pavisam noskaitusies, braucu uz Balviem, kur cilvēkiem ir bijis pa spēkam ierīkot kārtīgu tirgu. Tur ir gan plaša svaigās gaļas, gan citu pārtikas produktu izvēle,” pavisam nesen nācās uzklausīt kādas Gulbenē dzīvojošas paziņas sašutumu. Ja citkārt mēģinātu teiktajam iebilst, tad šoreiz nekas cits neatlika, kā piekrist, jo mēs ar tirgu lepoties nevaram. Tik vien kā uzraksts, jo koka barakā aukstajā laikā pārdevējas turpina tuntuļoties biezajās jakās, āra paviljonu joprojām balsta stikla pudeles, bet par svaigu gaļas izstrādājumu iegādi, kā tas ir citviet, varam tikai sapņot. Kā balts kuģis aiz horizonta svītras savulaik izzuda iecere par šādas tirdzniecības vietas iekārtošanu, lai gan darbs pie tās tika uzsākts. Ir saprotama tirgotāju vēlme savu preci piedāvāt citviet pilsētā, jo maksāt prāvu summu par vietu placī, kas tikai nosaukts par tirgu, viņi ir gatavi tad, ja tas atbilst šim statusam. Varbūt mums trūkst zināšanu, kādam jābūt tirgum? Ja tā, tad vienmēr ir labi piemēri, no kuriem mācīties. Un tie nemaz nav tālu jāmeklē. Jautājums ir – vai to vēlamies?
