Druvēnietei Anitai Tillerei vislabāk garšo pašas ceptās kūkas
Lai torte izdotos, tā noteikti jācep ar labu garastāvokli un mīlestību. Par to vairākkārt ir pārliecinājusies Anita Tillere no Druvienas pagasta, kura ēst gatavošanas mākslu sākusi apgūt, vēl būdama pavisam maza. Septiņos gados jau mācējusi iejaukt pankūku mīklu un izcept pankūkas. Tagad prasmi gatavot ēst jau demonstrē arī viņas 7 gadus vecā meita Katrīna, kura jau māk izvārīt mannas putru.
“Ne tikai tortes cepšanas procesā pats svarīgākais ir labs garastāvoklis. Arī visās pārējās dzīves jomās. Ja dara darbu ar labu garastāvokli, tad tas arī izdodas. Bija reize, kad cepu torti sliktā garastāvoklī un biskvīts sakritās divas reizes pēc kārtas. Tā bija mistika. Bet pēdējos septiņus gados man neviena torte nav sakritusies,” saka Anita.
Lai arī Anita sevi nepieskaita pie profesionāliem toršu cepējiem, kūkas viņa cep jau ļoti sen, kaut gan pēdējā laikā īpaši daudz toršu netop.
Kad mācījusies pamatskolas mazākajās klasēs, paticis vērot, kā mamma cep saldās ruletes. Mēģinājusi arī pati tādas pagatavot. Dažreiz sanācis, citreiz atkal ne, bet pamazām tas aizgājis un tad jau sākusi mēģināt cept arī tortes. Sākumā tortes tika ceptas tikai pašiem, bet vēlāk, kad vajadzējis doties ciemos, tad tortes cepšanu parasti uzņēmusies Anita.
Viņai nepatīk cept vienkāršas, tradicionālās tortes, proti, kuras garnētas tikai ar krēma puķītēm pa virsu. Ikviena viņas izceptā torte ir par kādu noteiktu tēmu. Tā ir kā īsts mākslas darbs, pārdomāts līdz pēdējai niansei. Piemēram, uz kādu kāzu jubileju izcepusi torti kā siena šķūni. Viņa stāsta, kā radusies doma tādu pagatavot. Pārdomām bijis mēnesis laika. Atcerējusies, ka kādreiz kāzas taisīja siena šķūnī, tāpēc arī radās doma, ka torte varētu izskatīties kā siena šķūnis, savukārt, lai būtu amizantāk, izdomājusi, ka no siena šķūņa ārā varētu redzēt mīlnieku pāra kājas. “Tad, kad torte bija gatava, cilvēki, kuriem to gatavoju, bija ļoti priecīgi, jo, kā izrādījās, viņiem kāzas bija patiešām notikušas šķūnī. Biju trāpījusi desmitniekā,” stāsta Anita un piebilst, ka interesanti ir vērot cilvēku reakciju, kad viņi ieraugot šādas tortes. “Visi skrien skatīties un fotografēt. Viņiem ir žēl torti sagriezt un ēst,” saka Anita, kura pati savas ceptās tortes gan nefotografē. “Man tas neliekas nekas tik būtisks, lai to fotografētu.”
Savdabīga Anitas torte tapa arī uz nupat aizvadītajiem Novada svētkiem, jo arī viņa bija viena no konkursa “Gulbenes novada torte” dalībniecēm. Šis bija pirmais konkurss, kurā Anita piedalījās kā toršu cepēja. “Man palūdza, un es piekritu,” viņa saka.
Anita stāsta, ka sākotnēji bijusi doma cept torti gludekļa formā, jo tas zināmā mērā raksturotu Druvienu un “Skroderdienas Silmačos”, bet beigās tomēr izdomājusi, ka tortes forma būs apaļa, bet gludeklis būs kā dekors.
Nepieciešama vesela diena, lai taptu šāda vai cita torte, bet visvairāk laika nepieciešams tortes dekorēšanai. Reizēm arī kaut kas nesanāk, tad ir jādomā, jācenšas atkal un atkal, līdz sanāk. “Tik, cik pati izdomāju, tik mēģinu. Ja nesanāk, domāju, kā citādāk darīt.”
Pēdējā laikā Anitas atklājums ir masa, ko var izveidot no pūdercukura un želatīna. “Tā ir vismīļākā lieta, ar ko strādāju. Šo masu var rullēt un tad veidot to, ko nepieciešams, jo masa pēc tam sastingst, līdz ar to no tās visu ko var sataisīt,” viņa saka.
Lai arī biskvītu Anita vienmēr cep pēc vienas receptes, proti, cik olu, tik cukura un attiecīgi miltu, un tad visam kopā jābūt stipri sakultam, tad, taisot krēmus, viņa variē un gatavo tos pēc sajūtām. “Man nepatīk sausas tortes, tāpēc manās tortēs ir ļoti daudz krēma. Pats svarīgākais, lai man pašai patīk tas, ko es gatavoju, un patīk un garšo tam, kam to gatavoju,” saka Anita, kura arī, piemēram, ciemos labprātāk bauda pašceptās tortes, nevis veikalā pirktās. “Protams, arī veikala tortes ēdu, bet priekšroku dodu pašas ceptajām tortēm, jo tās man garšo vislabāk. Kad ēdu citu ceptās tortes, tad parasti novērtēju, kādas ir sanākušas, un ļoti bieži esmu ēdusi garšīgas tortes. Bet man nepatīk, ja redzu, ka biskvīts ir sadedzināts vai ka ir par maz krēma, jo es tāpat kā mana mamma un mana meita esmu saldummīle. Man garšo ne tikai tortes, bet arī saldie ēdieni, šokolādes,” stāsta Anita, kura cep ne tikai gardas tortes, bet arī prot pagatavot lielisku vistas gaļas šašliku. Tam nepieciešama jebkāda vistas gaļa, piemēram, šķiņķīši vai fileja, sojas mērce, čili mērce un garšvielu maisījums vistas gaļai (firma “Avokado”), sāli nevajag, bet var pielikt piparus. Aptuveni vismaz dienu marinē. Kad to lēnām cep, tad šašliks vienmēr sanākot dievīgs. Anita arī pastāsta, kā no it kā kopā nesavienojamiem produktiem tomēr izdodas lieliski salāti. Proti, nepieciešami puravi, skābi āboli un majonēze. Puravus, ābolus sagriež un pievieno majonēzi. Klāt vēl var pievienot konservētus zirnīšus. Rezultātā – garšīgs ēdiens.
Anita pēc aroda ir pavāre, kā arī lauku uzņēmēja. Viņa strādā Gulbenē, “Kantes krogā”, un ar savu pavāres darbu ir ļoti apmierināta, jo gatavot ēst viņai patīk. Grūtākais šajā arodā esot tas, ka daudz laika jāpavada, stāvot kājās, savukārt karstā laikā pie karstas plīts – tas esot smags pārbaudījums. Viņa spriež, ka lielpilsētā pavāram darbu atrast neesot problemātiski, jo tur visu laiku šajā arodā notiekot darbinieku rotācija, jo algas nepiesaista, savukārt mazpilsētā aina esot pavisam citādāka – katrs turas pie sava darba.
Pēc darba dienas Anita atgriežas savās mājās Druvienā, kur viņa jūtas vislabāk. “Negribētu dzīvot pilsētā. Pietiek uz Rīgu aizbraukt tikai uz vienu dienu, un man jau no trokšņa, kas tur valda, sāp galva, bet te, laukos, nomaļus no visiem, man patīk vislabāk,” atzīst Anita.
