Izrādās, ka Latvijā esot sarucis to ģimeņu skaits, kad kopā vienā mājoklī dzīvo vairākas paaudzes. Tikai 5,2 procenti ģimeņu dzīvojot kopā trīs paaudzēs. Nesen, kad ciemojos pie simtgadnieces, arī pārliecinājos par to, kā vienā mājā sadzīvo četras paaudzes. Ļoti raksturīgi tas ir arī dienvidniekiem, kur paaudžu saikne ir ļoti cieša. Protams, ir arī dažādas dzīves situācijas, kad nav citas iespējas, kā vien mājokli sadalīt dažādu paaudžu ģimenes locekļiem. Manuprāt, tam ir savi plusi un mīnusi. Protams, ja mājās ir vecmāmiņa, kas visus no darba sagaida ar siltām pusdienām vai vakariņām, pieskata mazbērnus un tamlīdzīgi, tas nav slikti. Tomēr jāpatur prātā, ka diezin vai vecāko paaudžu ģimenes locekļi spēs atturēties no vēlēšanās jaunos pamācīt, aizrādīt, kritizēt un tamlīdzīgi. Agri vai vēlu tomēr rodas asāku vārdu pārmaiņas. Uzskatu, katram cilvēkam un vēl jo vairāk jaunai ģimenei ir jābūt savas dzīves privātumam, ir jādod iespēja veidot pašiem savas ģimenes tradīcijas, plānot laiku pēc saviem ieskatiem, arī kļūdīties galu galā. Ne mazums ir nācies dzirdēt par to, ka vecāku vainas dēļ ir izjukusi ģimene. Turklāt katram cilvēkam ir arī savs dzīves ritms un ātrums. Ja vienam darba paveikšanai pietiek ar dažām stundām, otram ir vajadzīga diena. Es piederu tiem vecākiem, kuri uzskata, ka pieaugušajiem bērniem sava dzīve tomēr ir jācenšas veidot pašiem. Kādreiz jau esmu teikusi, ka vecāki nevar dzīvot jauno dzīvi. Viņi var būt kopā, bet šķirti, lai tad, kad jaunajiem ir nepieciešams, palīdzētu.
