…nelasāt romānus? Taisni jums jau viņi ir domāti.” Šie grupas “Pērkons” līdera Jura Kulakova dziesmas vārdi ar Klāva Elsberga dzeju man iešāvās prātā, viennakt pamostoties no meiteņu tērgāšanas tieši zem manas istabas loga. Kāda mīlīgas, jaunas balss īpašniece, šķiet, bija piezvanījusi puisim, kurš viņu pametis. Meitene uzstājīgi centās piespiest puisi runāt ar viņu un paskaidrot savu uzvedību, mērķus un attieksmi. Man šo sarunu nedzirdēt nebija iespējams, jo meitene runāja skaļi, ilgi un viņas balss bija monotoni uzvilkta. Nodomāju: cik gan ilgi tas tā turpināsies? Nolēmu būt pacietīga. Pacietīgs bija arī puisis, kuram meitene piezvanījusi, jo viņš jau sen varēja pārtraukt šo telefonsarunu, taču to nedarīja. Un tad piepeši viss beidzās, jo iejaucās zvanītājas draudzenes. Viena viņai atņēma telefonu un neatdeva, lai kā nelaimīgā lūdzās. Cita draudzene metās audzināt mīlas alku pārņemto čīkstētāju ar vārdiem “naivā”, “vairāk viņam vienkārši nezvani, jo tas neko nedod”. Tad bariņš pašķīda un zem manas istabas loga iestājās klusums, bet man bija, ko pārdomāt. Mainās paaudzes, bet citādi gan nekas nemainās. Kāpēc gan mēs, meitenes, nelasām romānus! Tur taču viss ir pateikts priekšā. “Man netīk, ka pati nāk,” saka Uldis par Zani lugā “Pūt, vējiņi!”, ko sarakstījis Jānis Rainis. Uldis izvēlas Baibu, kuras mīlestība jāiekaro, kuras dēļ viņš atmet dzeršanu un pārvar jebkādus sociālos aizspriedumus. Patiesa mīlestība kļūst stiprāka par agrāko kaislību. Pret Zani puisis izjūt vairs tikai žēlumu. Bet šodienas Zane pati zvana Uldim…
