Vasara pilnā briedumā. Saule liek smaidīt. Brīnišķīgs laiks. Visapkārt viss zaļo, zied. Jārosās ar divkāršu sparu. Rosīties sāk arī ogotāji, sēņotāji, kuri dodas mežā papildināt ziemai krājumus, nopelnīt. Ar rūgtumu nākas vērot, cik daudz cilvēki dara pāri dabai. Kāda nu kuram attieksme pret dabu, meža veltēm un citu. Pēc viena otra rosīšanās pat zāle kādu laiku neaugs. Vienalga, kas pēc viņa pāri paliks. Svarīgi tūlīt nopelnīt. Tāpat kā daudz kur citur. Nauda, nauda, ka tik ātrāk un tūlīt.
Lasa un nodod nevis ogas ar lapām, bet lapas ar ogām. Grābj ogas, pēc tam ar rokām plēš lapas un ber traukā – lielākam svaram. Ogās var ieraudzīt koku lapas, sūnu ķērpjus, koku zarus un vēl dažādus brīnumus. Pat līdz bezkaunībai cilvēki spējīgi aiziet. Neskādē arī ūdens. Vispārsteidzošākais, ka arī dzērvenes lasa ar “grābekli”. Nodod nevis ogas ar sūnām, bet sūnas ar ogām un mētrājiem. Vai te nebūtu kādam jāprasa atbildība?
Bija laiks, kad ar ogu lasāmo mašīnīti nedrīkstēja iet mežā. Sodīja. Tagad var izplēst visu ar saknēm. Iepērk jebko. Žēl to cilvēku, kuri apzinīgi lasa un nodod samērā tīras ogas. Naudu saņem tādu pašu mazu kā tie meža postītāji. Nav brīnums, ka otro gadu melleņu mežā ir maz.
Raidījumā “Vides fakti” stāstīja, ka izrautais mētrājs atsāk ražot pēc sešiem septiņiem gadiem.
Tāda attieksme redzama ik uz soļa. Dzīvojam vienai dienai. Vai var būt runa par bagātību saglabāšanu nākamajām paaudzēm?
