Pagājušās nedēļas nogalē braucot cauri mūsu galvaspilsētai, negribot kļuvu par aculiecinieci tam, kā pašā pilsētas centrā uz ielas guļ trolejbusa notriekts vīrietis. Palīgā tikko bija piesteigušies mediķi. Par šo negadījumu varēja lasīt arī lielākajos interneta portālos. Neredzēju, kā tas notika, bet vīrietis esot notriekts uz regulējamās gājēju pārejas. Viņš to esot šķērsojis neatļautā brīdī, luksoforā degusi sarkanā gaisma. Bet vai vajag galvaspilsētu? Vai pie mums notiek citādāk? Aizvakar pat pilsētā, O.Kalpaka un Ozolu ielas krustojumā, kamēr daļa gājēju stāv pie sarkanās gaismas, tikmēr tante cienījamos gados bravūrīgi soļo pāri ielai. Ceļu satiksmes noteikumiem vajadzētu attiekties uz ikvienu satiksmes dalībnieku. Ja kāds šādās reizēs cenšas uzrunāt, aizrādīt vai pabrīdināt, tad labākajā gadījumā jānoklausās burkšķēšanā, bet sliktākajā – tam, kurš uzrunājis, tiek veltīti arī skarbāki vārdi. Līdzīgs gadījums šonedēļ arī O.Kalpaka un Ābeļu ielas ielas krustojumā – lai arī mašīnas brauc cita pēc citas un gājējiem luksoforā deg sarkanais signāls, sieviņa, kura pārvietojas vēl pat ar kūjiņas palīdzību, spītīgi un neatlaidīgi cenšas pāriet ielu. Vai aizmirstas, ka arī gājējs ir satiksmes dalībnieks? Kur jāsteidzas? Vai tie pāris metri, kurus tiek tālāk, šajā gadījumā veiksmīgi, ir tik nozīmīgi… Un vai steiga var būt svarīgāka par savu dzīvību? Šādos brīžos var būt tikai viens solis līdz nelaimei, un žēl, ja nemākam mācīties no citu traģēdijām. Bet vajadzētu.
