Es, protams, ļoti priecājos par katru ceļu vai ceļa posmu, kas tiek sakārtots vai rekonstruēts mūsu novadā un arī citviet Latvijā. Ir tik patīkami braukt pa gludu un līdzenu asfaltu, kuram ir arī kārtīgi redzamas ass līnijas, gar ceļmalu izvietoti atstarojošie signālstabiņi un nopļauta zāle gar ceļmalām. Tomēr atliek izbraukt kādu lielāku loku pa mūsu tēvuzemes ceļiem, kad saproti, ka tie brēktin brēc pēc remontiem un sakārtošanas. Jā, arī atbildīgās personas atzīst, ka lielākā daļa Latvijas ceļu ir pussabrukuši vai sabrukuši un ka tos ir nepieciešams remontēt. Tagad ir izstrādāta ceļu sakārtošanas programma līdz 2020.gadam un, darbojoties saskaņā ar šo programmu, ceļi beidzot tikšot sakārtoti. Skan jau, protams, labi, tiešām jācer, ka tā arī būs! Un tomēr, kad aizbrauc tepat uz mūsu tuvākajām kaimiņvalstīm Lietuvu vai Igauniju, apjaut, ka ceļu sakārtotības ziņā kaimiņi mums ir ļoti tālu priekšā. Viņu ceļi ir daudz labāki. Un nav jau tā, ka to sakām tikai mēs, latvieši, to atzīst arī citu zemju iedzīvotāji, kas ierodas Baltijas valstīs. Rodas tikai jautājums, kāpēc tā ir? Vai tiešām mūsu kaimiņi daudz vairāk domā par ceļu sakārtošanas jautājumiem? Un kāpēc viņi visus šos gadus ir mācējuši ceļu uzturēšanai un remontiem novirzīt līdzekļus pietiekamā daudzumā, bet mums valdības vīri katru gadu tikai atrunājās, ka naudas nav. Es tiešām ļoti ceru, ka ar laiku arī Latvijā varēsim braukt pa sakārtotiem ceļiem, nevis pārvietoties pa tiem, šķendējoties par bedrītēm vai arī ielāpiem, kas ir cits pie cita.
