Ausmai Teicei – lauku sēta pilsētā
Sākušas ziedēt mārtiņrozes, tātad jau rudens vasarai pār plecu raugās, saka gulbeniete Ausma Teice no Latgales ielas, kuru varētu saukt arī par atraitņu ielu, jo starp daudzajiem kaimiņiem ir vairāki, kuri tāpat kā Ausma zaudējuši dzīves draugu. Laika rats ripo, paaudzes mainās. Dzīve turpinās. Šajā ielā gandrīz katras mājas pagalmā spurdz mazu bērnu balsis. Tie ir mazbērni! Tāpēc skumjām nav vietas Latgales ielā. Arī pie Ausmas vasaru pavada viņas dēla Māra bērni – Toms un Kārlis. Vecākajam mazdēlam šoruden jāiet pirmajā klasē. Tas ir saviļņojošs un prieka pilns notikums visai dzimtai.
Pat jūlijā košs ir Ausmas koptais dārzs. „Jums vajadzēja tad atnākt ciemos, kad bija uzplaucis Japānas ķirsis, kad smaržoja lilijas!” saka Ausma. Taču vēl jau pietiks puķu, ko acis papriecēt un ko saplūkt nešanai uz kapusvētkiem. Ausmai šie būs otrie bez dzīvesbiedra Jura, kurš pēc ilgas un smagas slimošanas uz mūža mājām tika pavadīts pagājušā gada janvārī. Togad pat decembrī Ausma nolēma iet pensijā. Ilgus gadus viņa ir nostrādājusi Gulbenes tā saucamajā centrālajā aptiekā. Tagad viņa pilnībā nodevusies mājas dzīvei un mazbērniem. Māja ir Ausmas nepārrautā saite ar Juri, dzimušu gulbenieti. Viņa pati nākusi no Sinoles. Kad jaunībā abi apprecējušies, Ausma nākusi dzīvot pie vīra uz Gulbeni. Ilgus gadus ģimene mitinājusies dzīvoklī, līdz pirms 34 gadiem piepildīja sapni par savu māju. Viņi to nopirka, remontēja, iekopa, loloja. Tagad Ausmai jāturpina iesāktais bez Jura. Katra viņas diena ir rūpju pilna. Piemājas zemē ikviens pleķītis ir vērtē. Te ir ne tikai puķu dārzs, bet aug arī kartupeļi un pārējais pašu vajadzībai nepieciešamais. Viss tiek izaudzēts pašu rokām, ziemā veikalā nekas no dārzeņiem nav jāpērk. Turklāt Ausma veco Gulbenes tradīciju garā joprojām vēl tur gotiņu. Tā ir Latvijas brūnā. Pērse. No telītes izaudzēta. Šī ir jau ceturtā viņas gotiņa. Nav jau viņas gotiņai Eiropas Savienības prasībām atbilstoši dzīves apstākļi, nopūšas Ausma. Taču lopiņš ir cienīts un mīlēts, kopts un aprūpēts, cik vien labi iespējams. „Man Elstē ir no vīra mantotā zeme. Tur izaudzējam sienu un lopbarību. Arī kartupeļus tur audzējam lielākā platībā, bet šogad nav paveicies. Meža cūkas izpostījušas stādījumus. Diezin vai sēklai varēsim atlikt izaudzētos kartupeļus. Neko nevar darīt,” stāsta Ausma.
Ausmas kūtī ir arī vistas, truši. Māju sargā kaukāziete Džeina, bet peles ķer divi kaķi. „Viens pārnāca dzīvot pie mums no kaimiņiem, kad tur nomira saimniece,” stāsta Ausma. Vai ar pirmo gaiļa dziesmu rītos jāceļas, lai dienas gaitā paspētu izdarīt visus mājas darbus? Ausma ceļoties tikai pulksten septiņos. Visus darbus darot divatā ar radinieci Zigrīdu, kura arī palikusi viena un, aiziedama pensijā, labprāt nomainījusi dzīvi Valmierā pret palikšanu radu mājā Gulbenē. „Paldies Zigrīdai! Kopā mēs varam izdarīt daudz vairāk,” bilst Ausma. Labprāt talkā barot vistas un trušus nāk arī Ausmas mazbērni.
Kapusvētki Ausmas mājās ir viens no gaidītākajiem gada notikumiem. Tie patiešām ir svētki! Aizgājējus tad piemin ar gaišu skatu un priecīgu prātu. Labās atmiņas sajaucas kopā ar nākotnes cerībām, kuras radi redz bērnos un mazbērnos. Ausmas mājās sabrauc ciemiņi no malumalām. „Mana vīra dzimtas kapi ir Gulbenes vecajā kapsētā. Tāpēc radi vienmēr pulcējas pie manis. Mūsu, veco, kļūst mazāk, vecā paaudze aiziet. Toties mums ir jaunieši, bērni,” bilst namamāte. Viņai patīk savās mājās uzņemt ciemiņus, radiniekus. Turklāt ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Radu bērni ir bieži viesi pie Ausmas, kur viņa nevienam neliedz krūzīti ar tikko slauktu, siltu pienu. Arī pašas mazdēli zina, kā var dabūt baltas ūsas. Ausma ir arī laba kaimiņiene, to par viņu Latgales ielā saka visi. Šī vispār ir draudzīgu cilvēku iela. Tik cieši mājai pie mājas esot, ir jādzīvo saticīgi. Latgales ielas iedzīvotāji jūtas kā savā republikā un ir tās patrioti.
