Pilsētas svētku ietvaros trešo gadu pēc kārtas 26.jūlijā Gulbenes stadionā notika Viktora Kazāka piemiņas kauss soļošanā. Šogad tas notika otro reizi.
Sacensības noritēja sirsnīgā atmosfērā ar uzmundrinošiem vārdiem, dejām un ovācijām. Par to īpaši jāpateicas V.Kazāka ģimenei – meitai Maijai, mazbērniem Signei un Madaram un mazmazbērnu pulciņam, kas bija sarūpējuši katram dalībniekam piemiņas balvu, kā arī jau trešo gadu tika pasniegts ceļojošais kauss. Pirmajā gadā par augstiem sasniegumiem un soļošanas tradīciju kopšanu Gulbenes novadā tas tika pasniegts Gunāram Rubenim, pagājušajā gadā šis gods tika uzticēts Ritai Vucēnai, savukārt šogad ceļojošais kauss aizceļoja pie Jāzepa Odumiņa.
Dāmām bija jāveic 2 kilometru distance, un par uzvarētāju šogad kļuva olimpiete Agnese Pastare no Ogres. Lizumnietei Ilmai Melnei – otrs labākais rezultāts. 35 gadus un vecākām sievietēm tika pielāgots izcīnītā rezultāta un vecuma koeficients. Tā pirmo vietu izcīnīja Rita Vucēna, otrajā vietā – Diāna Odumiņa, bet trešajā pozīcijā – Dace Saulīte no Madonas.
Vīrieši spēkiem mērojās 3 kilometru soļošanā. Veterāniem pēc aprēķinātās koeficientu sistēmas par uzvarētāju kļuva Raitis Lērme no Valmieras. Otro vietu izcīnīja Gunārs Rubenis, bet trešajā vietā – Jāzeps Odumiņš.
“Trīs reizes Gulbenē ir notikusi Viktora Kazāka piemiņas balvas izcīņa soļošanā un visas trīs reizes esmu bijis dalībnieku pulkā. Sava drauga, populārā soļošanas veterāna, gulbenieša V.Kazāka iemīļotajam sporta veidam – soļošanai – esmu pievērsies ne tik sen. Mana sirds un dvēsele pieder skriešanai, ar kuru nopietni nodarbojos kopš 20 gadu vecuma. Mani nozīmīgākie seniora sasniegumi vieglatlētikā ir 1987.gadā iegūtā 2.vieta valsts nozīmes sacensībās 20 kilometru skriešanas distancē un ceturtā – 30 kilometru distancē. Taču gadi un laika gaitā gūtās sporta traumas diemžēl ierobežo manas iespējas šodien. Tomēr soļot vēl varu! Uzskatu, ka senioriem šis ir ideāls veids, kā uzturēt sevi formā, justies veselam un dzīvespriecīgam ikdienā. Tas, ka šajās sacensībās šoreiz tieši es ieguvu ceļojošo piemiņas kausu, man kļuva par pārsteigumu un vienlaikus arī pagodinājumu. Tas ir cieņas apliecinājums manai mīlestībai uz sportu, ko esmu saglabājis arī 81 gada vecumā. Gluži tāpat kā savulaik šo mīlestību saglabāja Viktors, kuru sportista veterānu aprindās mīļi saucam par Viktoriņu. Ir patīkami, ka viņa tuvinieki ar meitu Maiju Dauškani tur cieņā sava sportiskā tēva, vectēva un vecvectēva piemiņu.
Viktoru kā sportistu iepazinu kopš 1987.gada, kad kopā startējām Gulbenes vieglatlētu komandā, piedaloties valsts sacensībās. Visā, ko darīja, ko teica Viktors, viņš bija goda vīrs. Attiecībās ar cilvēkiem – sirsnīgs, patiess, cilvēcisks. Lai V.Kazāka balvas izcīņa soļošanā allaž pulcina gan veterānus, gan jauniešus un arī bērnus! Lai dalībnieku pulks kļūst plašāks!” saka Jāzeps Odumiņš. .
