Ar šo kaķenīti, kurai nav māju, man saistās sirsnīgs piedzīvojums. Otrdien vēlu vakarā Gulbenē pastaigājāmies kopā ar manu suni Lolu Dzirkstīti. Pie kafetērijas “Pienenīte” sētas satikām sniegbaltu kaķi – kā tādu spoku tumsā. Nepaguvām nemaz pieiet tuvāk, kad kaķis pēkšņi tik neganti bruka virsū manam sunim, ka tas kliegdams un kaukdams metās bēgt. Centos glābt savu suni, kaķi atgaiņādama ar pavadu. Bet baltais minka bija neparasti kareivīgs. Klupa pat man virsū un pa trīs lāgi dzenāja manu Lolu Dzirkstīti, kura nemaz netaisījās kaķim darīt pāri. Visbeidzot baltais spociņš paslēpās aiz sētas.
Nākamajā dienā atkal gājām garām tai vietai vēl gaismā. Nolēmu pieiet paskatīties, vai baltais minka ir turpat. Ieraudzīju. Izrādās, tā bija kaķenīte ar diviem kaķēniem – vienu baltu, otru raibu. Raudāt gribējās. Domās atvainojos mincītei, ka biju viņu ar pavadu kulstījusi. Kaķenīte taču pagājušajā naktī no suņa sargāja savus bērnus! Vai atceraties Jāņa Raiņa vārsmas: “Kaķenītei bērni bija. Nu jūs, suņi, sargieties!” Turpat kafetērijas pagalma teritorijā aiz sētas bija salikti trauciņi ar ēdamo un ūdeni. Tātad ir minči pabaroti. Iegāju kafetērijā parunāties ar darbiniekiem, noskaidroju, ka viņi zina par kaķu ģimeni. Barojot gan paši, gan tuvējo daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji. Esot jau pieteikušies, kuri gribētu kaķēnus ņemt sev. Ir jau gana lieli paaugušies un var doties līdzi uz mājām, ja vien… izdosies klaidonīšus noķert. Dažas dienas vēlāk turpat zem krūma manīju vien tikai balto kaķenīti. Bērnu nebija. Varbūt jau aiznesti? Bet kurš uz savām mājām paņems kaķēnu mammu? Kā un kāpēc viņa ir nonākusi uz ielas? Ar baltā kaķīša tēlu taču latviešiem saistās Kārļa Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnaviņas”. Šajā pasakā baltais kaķītis saka: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks!”
