Dagmāras Poles un viņas tuvinieku kolekcijas ir izstādes vērtas
Stāmerienas pagasta iedzīvotājas Dagmāras Poles ģimenes locekļiem, kā viņa pati smejas, piemītot kolekcionēšanas atkarība, kas ar gadiem nevis sarūkot, bet vēršoties plašumā. Savas kolekcijas veido ne tikai Dagmāra pati, bet arī dēls Ilmārs un meitas Inese Gūtmane un Anita Palma.
“Septiņdesmito gadu sākumā pavisam nejauši sāku kolekcionēt pildspalvas. Tolaik Stāmerienā strādāju par veterinārārsti. Notika dažādas sanāksmes, bija daudz kas jāpieraksta. Man vienmēr ir patikuši priekšmeti, kas atšķiras no citiem, tāpēc arī pildspalvu kolekcijā ir interesanti eksemplāri. Kad dēls Ilmārs sāka apceļot pasauli, ar autobusu vadājot tūristus, viņš tika atvedis daudz un dažādus rakstāmrīkus. Arī tagad meitas, ieraugot kādu interesantu pildspalvu, pievieno kolekcijai,” stāsta Dagmāra. Viņa saskaitījusi, ka kolekcijā ir aptuveni 500 pildspalvas. Daudzas no tām saista ar interesantu ārējo veidolu, kā arī raksturo valsti, no kuras tās atceļojušas. Piemēram, pildspalva ar Napoleona figūru atceļojusi no Francijas, koka ērglis „atlidojis” no Karpatiem, kur tad vēl pildspalva, kurā iemontēts termometrs un citas. „Manā kolekcijā pildspalvas ir nonākušas no visām Eiropas valstīm,” kolekcionārei ir pamats būt lepnai.
Meita Inese, kura ciemos uz dzimtajām mājām atbraukusi no Liepājas, atceras, ka savulaik, būdama skolniece, mammas rakstāmrīku kolekciju nesusi arī uz skolu, lai rādītu, kāds vaļasprieks piemīt vecākiem.
Aizbraucot darbā uz Beļģiju, dēls Ilmārs mammai uzticējis maisu ar sērkociņu kastīšu etiķetēm, kas tagad glīti sakārtotas biezos albumos un blokos. Etiķetes līdzīgi kā pastmarkas spēj daudz pastāstīt par dažādiem pasaules notikumiem, ietekmīgām personībām, vēsturē nozīmīgiem faktiem. Tās saistās ar dažādām tēmām. Ilmāra kolekcijā šobrīd ir vairāk nekā astoņi tūkstoši sērkociņu kastīšu etiķešu. Kolekcija nemitīgi papildinās. Ilmārs atceras, ka savu kolekciju sācis veidot pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, būdams Stāmerienas pamatskolas 1.klases skolnieks. „Nevaru atbildēt, kāpēc šīs etiķetes. Varbūt tāpēc, ka tolaik un arī tagad tas ir vislētākais kolekcionēšanas veids. Lai papildinātu kolekciju, varēja atrast gan tukšas sērkociņu kastītes, gan arī tās nopirkt par vienu kapeiku. Nesūdzos par redzes atmiņu, tāpēc itin labi spēju ielāgot, kādas etiķetes manā kolekcijā vēl nav. 450 etiķetes kolekcijas papildinājumam man atsūtīja vecmāmiņas māsa no Anglijas. Kad sestdienās viņa gājusi uz bāru iemalkot alu, visi apkārtējie, zinādami, ka sieviete krāj etiķetes, tās nesuši. Padomju gados viņa tās sūtīja rūpīgi ieslēptas aploksnēs,” stāsta Ilmārs.
Kolekciju dažādo arī interesantas dažāda izmēra sērkociņu kārbas un pat trauki. Piemēram, sērkociņi sabērti slēgtos stikla traukos, kādos saimnieces glabā miltus. Šādi ar sērkociņiem pildīti trauki esot raksturīgi ārzemēs. Ir metāla kārbas, kam vāks noklāts ar sēru. Ilmārs neuzskata, ka etiķetēm ir arī reāla materiālā vērtība, lai gan savulaik viņš 300 etiķetes iegādājies no viena kolekcionāra tepat Rīgā, kas nolēmis izbeigt šo vaļasprieku. „Ir cilvēki, kas šai lietai pieiet ļoti nopietni, bet es krāju tikai to, ko atrodu vai nopērku,” stāsta Ilmārs. Lai apskatītu un izpētītu Ilmāra kolekciju, tam diezin vai pietiks ar vienu dienu.
Ilmāra māsa Inese atceras, ka glāzes sākusi kolekcionēt deviņdesmitajos gados, kad dziedājusi Liepājas Tautas korī „Līva” un vēl citos kolektīvos. „Pirmo glāzīti man uzdāvināja. Ilgu laiku tā stāvēja sekcijas plauktā. Sākām koncertēt ārpus Latvijas un pēc katra šāda brauciena mājās kā suvenīru vedu glāzīti no katras valsts, pilsētas, pat ciemata. Kad kolēģi un draugi uzzināja, ka veidoju kolekciju, arī viņi sāka papildināt manu kolekciju. Tagad biežāk ciemojos pie brāļa Beļģijā, tāpēc glāzītes atceļo no šīs valsts pilsētām. Man patīk tās glāzītes, kas atgādina miniatūrus kausiņus ar osiņu. Ar glāzēm man saistās arī patīkamas atmiņas par dažādām valstīm. Pārskatot kolekciju, konstatēju, ka nav nevienas glāzītes no Igaunijas un Lietuvas, bet tagad ir arī no šīm valstīm. Pildspalvu un glāzīšu iegāde suvenīru veikalos jau ir ieprogrammēta,” smejas Inese.
„Pirmais, ko sāku kolekcionēt, bija zirgu attēli un viss, kas saistījās ar šo dzīvnieku. Droši vien no manis šo aizraušanos pārņēma meita Anita,” atceras Dagmāra. Kad Anita vēl mācījusies Stāmerienas pamatskolā, tiklīdz pārnākusi mājās no skolas, tā uzreiz metusies projām uz „Pils Sētu”, kur mācījusies jāt ar zirgiem. Anitai pašai tagad ir ne tikai plaša zirgu figūru kolekcija, bet arī sava zirgu ferma Smiltenes novada Blomes pagastā, kurā ir 40 zirgi. Māsa Inese zina stāstīt, ka Anitai pat krūzītes un kalendāri esot ar zirgiem. Zirgu attēli esot arī uz atslēgu piekariņiem, pie spoguļa karājoties mazi iemauktiņi. Zirgi esot ne tikai uz apģērba, bet arī uz gultas veļas un segas. „Visu kopā arī var uzskatīt par kolekciju. Kurš ir noteicis, ka kolekcijai jāstāv tikai plauktā. To papildināt var arī dzīvi zirgi,” uzskata Dagmāra, Inese un Ilmārs.
