Domas dalās, kam jāstāda
Gulbeniete Gaida Limmane rosina pie piemiņas akmens, kas pirms sešpadsmit gadiem Gulbenes čekā nomocīto piemiņai tika uzlikts Ābeļu ielā, iestādīt puķes. Piemiņas zīmes apkārtne esot tukša un pelēka, tāpēc viņa dažkārt pie tās novietojot ziedus no sava dārza.
Piemiņas akmens bijušās čekas mājas vietā Ābeļu ielā tika atklāts 1998. gada 22.septembra vakarā. Šo darbu paveica uzņēmums “Santa” sadarbībā ar Daugavas Vanagu Gulbenes nodaļu un Gulbenes bibliotēku. Pašas mājas vairs nav. Bez pēdām pazudušas arī abas akmens lauvas, kas bija novietotas pie ieejas.
Gulbenes pilsētas Labiekārtošanas iestādes vadītāja Ligita Miezīte bilst, ka nevienam pilsētas iedzīvotājam nav liegts nolikt ziedus pie piemiņas akmens. “Divas reizes gadā pie piemiņas zīmes mēs noliekam gan ziedus, gan svecītes. Neuzskatu, ka katru dienu tur jābūt ziediem. Tos tur arī nestādīsim. Arī pie pieminekļa par Latvijas brīvību kritušajiem draudzes varoņiem, katru dienu ziedi netiek likti. Piemiņas akmens apkārtne ir sakopta,” uzskata L.Miezīte.
Piemiņas zīme savulaik novietota uz gulbenietei Dzintrai Gailānei piederošās zemes. Īpašniece bilst, ka Zemesgrāmatā šis apgrūtinājums uz viņas zemes neesot norādīts. “Lai gan piemiņas akmens ir uzlikts uz manas zemes, es nedomāju pie tā stādīt puķes. Tā vietā es labprātāk ierīkotu stāvlaukumu automašīnām. Turpmāk akmens jau neatrodas tieši čekas mājas vietā. Tur tagad ir uzcelta daudzdzīvokļu māja. Manuprāt, ja piemiņas zīmi ierīkoja “Santa”, Daugavas Vanagi un Gulbenes bibliotēka, tad viņiem arī vajazdētu domāt par puķu stādīšanu,” saka Dz.Gailāne.
Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītājs Jānis Naglis sola padomāt par šis piemiņas zīmes apkārtnes apziedināšanu. “Puķes pie pieminekļa var likt katrs. Protams, var arī kādu begoniju iestādīt,” uzskata pārvaldnieks.
Vēstures liecības atklāj, ka 1944.gada rudenī, kad Gulbenes rajona teritorijā atjaunota padomju vara, īpaši aktīvi čekas nodaļa darbojusies Gulbenē. Arestētie jaunās varas “pretinieki” vesti uz Gulbenes čekas māju. Nošautie cilvēki izmesti ēkas priekšā uz trotuāra iedzīvotāju apskatei un iebiedēšanai. No logiem čekisti vērojuši skatītājus un uzmanījuši tos, kuri ilgi tur uzkavējušies un raudājuši, jo tiem varētu būt kāds sakars ar nošautajiem. Šie cilvēki aizturēti pratināšanai. Lielākajā daļā gadījumu tuvinieki baidījušies iet šos cilvēkus atpazīt, nerunājot nemaz par cilvēcīgu piederīgo apglabāšanu. Par lielas daļas čekas nomocīto cilvēku traģiskajām mūža beigām joprojām nav pilnīgas skaidrības.
