Reizēm cilvēkā ir tik daudz pāri plūstošas enerģijas – prieka vai dusmu, bēdu vai mīlestības -, ka nevar sevī saturēt. Varbūt nav, ar ko dalīties. Un tad cilvēks iziet ārā no sevis, no ierastā apkārtējo loka. Iziet, kā saka, tautā. Enerģijas nezūdamības likums liek dalīties. Ko tikai šādos brīžos nesastrādā cilvēks! Ak, vai! Kāds pēkšņi no nezināma sūtītāja saņem 100 mīlestības vēstuļu tālrunī. Cits cenšas atrunāt svešinieku no vēlmes uzkāpt Rīgas Vanšu tiltā vai pat nolēkt no tā. Kāds uz-klausa nejauša cilvēka grēksūdzi, sēžot blakus uz viena sola autobusa pieturā. Cits dabū bukti savā automašīnā no steidzīga ceļabiedra spēkrata. Kādam jāraud, jo viņu izlamā pilnīgi nepazīstams cilvēks. Cits smaida pa visu ģīmi, jo viņu uz ielas apskauj un samīļo svešinieks. Vai jums ir gadījies būt kaut vienā no šīm situācijām? Katru no tām vajadzētu uztver kā eksperimentu – tīšu vai nejaušu, cilvēka paša vai likteņa radītu. Piemēram, uz ielas pakrīt cilvēks. Viņš mēģina, bet saprot, ka saviem spēkiem nevar piecelties. Kas notiek tālāk? Ja sauksi palīgā, vai kāds nāks? Ja nesauksi, vai pamanīs? Parasti šādā situācijā cilvēks sākumā ir apjucis. Taču tūlīt jau uzrodas kāds palīgs. Pilnīgi nepazīstams garāmgājējs. Un nav pat svarīgi klupiena iemesli. Ja cilvēka dzīve būtu taisna kā horizonta līnija, ja tajā nebūtu, par ko aizdomāties, raudāt, dusmoties, priecāties, sašust, šausmināties un kaunēties, vai cilvēks vispār prastu būt cilvēks? Tikai iesaistoties enerģijas apmaiņas eksperimentā, rodas īstā dzīves garša.
