Lielākā daļa emigrējušo tautiešu ir pārliecināti, ka valdības veiktie pasākumi reemigrācijas veicināšanai nav izrādījušies veiksmīgi
Anda Dreimane, deviņus gadus dzīvo un strādā Īrijā
Tie, kas vairs nevar “pavilkt” dzīvi Latvijā, dodas projām uz ārzemēm. Tur ir darbs un iztika, Latvijā – nav… Protams, ka valdības veidotie reemigrācijas plāni ir izgāzušies, jo nav izdarīts pats galvenais – sakārtota normāla dzīve Latvijas valstī. Nekas nav mainījies, trūkums vien valda Latvijā. Aizbraucēji bēg no trūkuma. Vajag sakarīgus likumus pieņemt, tad dzīve sāks iet uz augšu un aizbraukušie ar prieku atgriezīsies. Darba vietas nerodas, algas niecīgas, lejupslīde. Ārzemēs viss ir sakārtots normālai dzīvošanai. Algas ir tādas, ka pietiek dzīvei un pāri paliek. Īrijā darbu atrast ir grūti, bet Anglijā ir darbā iekārtošanas aģentūras, kas palīdz ātri vien atrast darbu, atliek tikai labi strādāt. Man Latvijā bija darbs, kur saņēmu 7 eiro par diennakti. Īrijā es saņemu 10 eiro par vienu darba stundu. Algas dēļ es aizbraucu uz Īriju. Arī es gribu atgriezties mājās, bet man ir kāds mērķis, kas liek vēl palikt Īrijā, bet es noteikti atgriezīšos. Aizbraukušie gandrīz visi grib atgriezties, bet nav kur. Atpakaļ nabadzībā, nestabilitātē? Lai aizbraukušie atgrieztos, jāsakārto valsts tādā līmenī, lai varētu normāli dzīvot, lai būtu darbs un normāla alga. Pašlaik nav iespējams prognozēt, kad aizbraukušie sāks atgriezties. Manas domas, ka no valdības vēl ilgi nebūs jēgas. Drīzāk jānāk kādam vienam spēcīgam līderim, kurš sakārtos valsti. Lai gan viss, protams, var mainīties vienā minūtē.
Dzintars Poļaks, uzņēmējs, Gulbenes novada domes deputāts
Cilvēkam ir sajūta, ka šeit viņš nav vajadzīgs ne valstij, ne uzņēmējam. Uzņēmējam viņš, protams, ir vajadzīgs, taču, par piemēru ņemot kaut vai būvniecības nozari, ir grūti atrast objektus, bet strādniekam taču ir jāsamaksā pieklājīgs atalgojums, jāsamaksā nodokļi un jāgūst arī peļņa, lai uzņēmums varētu attīstīties, pretējā gadījumā uzņēmējam, arī man, kurš jau 21 gadu ir strādājis uzņēmējdarbībā, pa laikam iešaujas prātā doma, ka varbūt arī ir jāmet viss pie malas un jābrauc prom, jo tu redzi, ka nav apmierināts ne pats uzņēmums, ne arī strādnieks, kurš tajā strādā. Jaunos cilvēkus arī šeit nekas netur, jo viņiem nav īpašumu, bet tos viņi par algu, ko šeit saņem, diemžēl nevar iegādāties. Viņiem svarīgākais ir pabarot ģimeni un domāt par iztiku, tāpēc arī daudzi dodas prom. Ir kāda lieta, ko visi saprot, bet neviens to nedara. Ja uzņēmējiem būtu jāmaksā uz pusi mazāki nodokļi un visi tos maksātu, Latvijā naudas pietiktu visiem un vēl pāri paliktu. Mēs zinām, ka kungu laikos ir bijis ļoti grūti, jo bija jāmaksā desmitā tiesa, bet mums ir jāmaksā puse un vairāk. Bet ko mums iedod pretī? Vai mums medicīna ir par velti, vai mums izglītība ir par velti? Par velti būtībā nav pilnīgi nekas. Lai cilvēki nebrauktu prom, būtu jāpalielina neapliekamais minimums. Jā, to pašlaik palielināja, bet to ir jāpalielina daudz vairāk. Loģiski domājot, tam būtu jābūt minimālā iztikas groza līmenī. Katrs strādnieks, katrs cilvēks, kurš kaut kur strādā, nopelna kaut maziņu procentu. Tas nozīmē, ka, aizbraucot uz ārzemēm, šis cilvēks pelna naudu ārzemniekiem. Mēs esam palikuši par kalpu tautu, jo ārzemēs tiek strādāts par trīs reiz zemāku algu, nekā saņem vietējie. Man šķiet, ka šeit, Latvijā, ir palikuši tiešām patrioti, kuri arī pamazām tiek nīcināti ārā. Es tikai nesaprotu, kāpēc uzņēmēji saprot, kur ir vaina, bet tie, kas tiek ievēlēti Saeimā, to nesaprot. Pēc dabas likumiem pat lauva savannā neapēd visus zvērus. Tāpat būtu jābūt arī šeit – valsts nedrīkst paņemt visu sev, ir jāatstāj arī cilvēkiem, lai viņi var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Iznāk, ka mēs pēc dabas likumiem nedzīvojam un nestrādājam. Šeit pat vairs neiet arī runa par stiprāko izdzīvošanu, jo vājā sabiedrībā arī stiprie ir daudz vājāki, nekā tas būtu stiprā sabiedrībā. Tā ir nodokļu politika, kas mūsu valstī visu ir sajaukusi. Es saprotu, ka valstij vajag naudu, bet nav jāpaņem lielākā daļa, kad sanāk, ka tu būtībā strādā tikai valstij.
Juris Borģis, zemnieks
Aizbrauc tiešām ļoti daudzi, un, manuprāt, ir nereāli piespiest cilvēku atgriezties. Zinu daudzus cilvēkus, kas aizbrauca uz ārzemēm jau pirms vairākiem gadiem, kaut arī viņi aizbrauca un sāka strādāt kā palīgstrādnieki, tagad viņi tur jau ir iedzīvojušies, viņiem ir labs darbs, laba alga, Latvijā viņi nevarētu saņemt konkurētspējīgu atalgojumu. Šādus mūsu tautiešus viennozīmīgi nevarēs vairs atgriezt atpakaļ, jo atgriežoties šeit viņi nekas nebūs, viņi atkal būs palīgstrādnieki par 300 eiro atalgojumu. Es uzskatu, ka vairāk būtu jāuztraucas par jauniešiem, kas šobrīd ir šīs izvēles priekšā. Ir jādara viss iespējamais, lai viņi nebrauktu projām, censties ieinteresēt viņus palikt Latvijā. Es pats esmu strādājis Zviedrijā, alga mani apmierināja, apstākļi apmierināja, bet es laikam vairāk esmu dzimtās zemes patriots, arī svešvalodas man nepadodas tik viegli. Es prefekti, piemēram, zinu krievu valodu, man piedāvāja braukt strādāt uz Maskavu celtniecībā, bet man nepatīk šis politiskais stāvoklis. Tāpēc arī nolēmām palikt Latvijā un veidot savu saimniecību, taču tagad jau arī atduramies pret milzum daudz problēmām. Es uzskatu, ka valdībai tiešām vajadzētu domāt par mūsu bērniem, par 20 līdz 25 gadus veciem jauniešiem, kas ir beiguši augstskolas, lai viņi paliktu Latvijā un strādātu šeit.
