Lai kā mēs censtos nedalīties ar paziņām par savu privāto dzīvi, par to, kur ceļosim, kā pavadīsim brīvdienas, cik vien ir iespējams, noslēpumā cenšamies paturēt arī savus bankas kontus, paroles, pases un citus privātos datus, tomēr tik un tā visiem esam kā uz delnas. Internetā lasu informāciju par to, ka policija brīdina par krāpniekiem, kas sociālajos tīklos izmāna personu datus ar mērķi ņemt ātros kredītus. Tiek skaidrots, ko nevajag darīt, kā vajag sevi pasargāt, kā neuzķerties uz krāpnieku izmestās makšķeres. Varam būt piesardzīgi, tomēr ne vienmēr visu izšķirs mūsu pašu piesardzība. Mēs pat iedomāties nevaram, kādās vietās var būt pieejami, piemēram, mūsu personas dati un pases kopijas. Par to pārliecinājos, kad izstaigāju pamestās un izdemolētās Gulbenes alus rūpnīcas teritoriju. Vienā no telpām kā pēc vētras gan uz rakstāmgalda, gan uz grīdas mētājās mapes ar dokumentiem, starp kuriem bija gan ražotnes darbinieku iesniegumi, gan darba līgumi, gan pases kopijas. Kad par to pastāstīju sievietei, kuru atpazinu pēc pases kopijas, viņa bija vairāk nekā sašutusi. Vēl citviet mētājās dokumenti ar informāciju par darba algām, prēmijām un citām ar naudu un darbiniekiem saistītām darbībām. Šāda ražotnes īpašnieku attieksme ir vairāk nekā bezatbildīga. Manuprāt, visi šie dokumenti bija jānodod glabāšanai arhīvā. Ja ir šāda īpašnieku rīcība, tad nav nekāds brīnums, ka šo cilvēku personas dati kādreiz var tikt izmantoti ļaunprātīgi, viņiem pašiem par to neko nezinot.
Kas gan tur ko brīnīties?
00:00 05.08.2014
47