(Turpinās no 29.jūlija)
– Tante, kā tad beidzās tās sarunas ar Valiju? – es atkal iespraucos.
– Ai, jā! Pie kā es paliku… – tante piespieda plaukstu pierei.
– Vai tu negribot par pilsētas kundzeni kļūt, – atgādināju.
– Kas nu es par kundzeni! Tas jau bija tik tā pa jokam. Gandrīz mēnesi Valija nāca un gāja, vienu un to pašu plati spēlēdama: „Vai tad tev grūti aizbraukt viņu vismaz apskatīties? Nav jau uzreiz jāprecas!”
Beidzot es arī pati jau domāju – nudien, tik daudz taču es varu, kā aizbraukt un paskatīties. Līdz ko es Valijai pateicu „jā”, tā viņa ķērās pie „dzelzs kalšanas”. Jau tās pašas dienas vakarā Maigonim nosūtīja vēstuli. Neko daudz gan tur nerakstīja, tikai pajautāja, vai viņš joprojām meklē savai mājai saimnieci. Desmit gadi tomēr pagājuši, daudz kas var būt mainījies. Valija varot ar kādu iepazīstināt. Tā kā es joprojām skandināju – „ko tad darīsim, ja viņš man nemaz nepatiks?”, atpakaļadresē Valija norādīja savas mājas adresi un arī telefona numuru.
Trīs nedēļas pagāja minējumos – kāpēc vīrietis tik ilgi neatbild? Varbūt viņam jau cita saimniece mājās? Bet varbūt izbraucis vai saslimis, vai arī – vēstule noklīdusi? Atceries, kā mums reiz gadījās ar tavu Ziemassvētku apsveikumu? Tikai martā izlasījām. Pastniece bija ielikusi „Lauku Avīzē”, bet es to numuru neizlasītu iekrāmēju kaudzē pie pārējiem. Tikai vēlāk, kad Valija sadomāja izlasīt garo stāstu visu pēc kārtas, nevis turpinājumos, viņa to aploksni atrada. Pēc tam gan pati teica – nebija vērts. Nē, ne jau aploksni atrast! To garo stāstu no avīzēm lasīt! Tāpat tūlīt viss kopā tika izdots grāmatā. Un vai tad viņai grāmatu trūkst? Pilni plaukti līdz griestiem! Mūžs par īsu, lai visu izlasītu. Nupat jau gan Valija žēlojas, ka mugura pavisam stīva palikusi…
– Tante! – es atkal iespraucos. – Jūs noskaidrojāt, kāpēc viņš neatbildēja?
– Vai tad es teicu, ka neatbildēja? Atbildēja! Piezvanīja Valijai uz mājām. Esot jau zvanījis arī agrāk, bet vai tad tā vējpistole dzīvo mājās? Dienas lielāko daļu sēž uz mana mūrīša un silda muguru. Savu malku taupa!
– Tante…. – es ieklepojos.
– Jā, piezvanīja! Bet Valijai, ne jau man! Es netiku pa telefonu ar viņu runājusi. Valija teica, esot izklausījies ļoti iepriecināts. Lai tik braucot raudzībās! Viņš katru dienu esot mājās, kādreiz tik līdz veikalam pēc smēķa aizejot. Valija izlēma manā vietā – lai Maigonis sestdien pusdienlaikā gaidot viešņu!
– Sestdien… Tas ir – šodien? – es ātri parēķināju.
– Nepārtrauc, – tante asi iebilda. – Tā vējpistole izrevidēja manu drēbju skapi, nolamāja mani par sapelējušu lauķeni, tad kā plēsta aizskrēja un jau pēc stundas bija klāt ar šuvēju un kleitas drēbi. Nākamajā dienā Valija mani aizstūma pie pagasta frizieres. Kā redzi, pataisīja mani par rudu aitu un uzacis arī izplēsa. Sāka jau sapņot par mīkstinošām roku vannām un manikīru, bet tad es viņai piedraudēju ar izsūtīšanu no nepiederošas teritorijas un viņa nomierinājās. Kad kleita bija gatava, izrādījās – man neesot kurpju! Priekš kam man kurpes, ja laukā ir dubļi! Es taču nebraucu uz balli! Man līdz autobusam jātiek! Kā tad es ar to garo kleitu pāri peļķēm aizplanckāšos līdz pieturai? Tikai naudu veltīgi iztērēju! – Leontīne sprēgāja nu jau pavisam niknā tonī. – Ja Valija to visu darītu priekš sevis, es vēl saprastu, bet… Kāpēc viņai tas viss bija vajadzīgs?
– Sestdien… Tas ir – šodien? – es ātri parēķināju.
– Jā, jā, šodien, – tante bezkaislīgi notrauca no pieres sviedru lāsi. – Un es kā tāda muļķe viņai paklausīju! Kurpes somā ieliku, lai vismaz, ciemos aizbraukusi, padižotos visā spožumā! Tie gan ir Valijas vārdi, jo, lai es spožāk spīdētu, viņa man vēl savu stikla brošu gribēja piespraust. Viņa vispār ir kā ķerta uz visu spīdīgo! Sekciju piekrāvusi ar kristāla un stikla traukiem! Kas no tiem ēdīs? Tur jau lieli godi jātaisa, lai visus izrādītu!
-Tante… Kā noprotu, tu jau Maigoni satiki? – izlēmu pasteidzināt stāstītāju.
– Pagaidi, ne tik ātri! Ne tik vienkārši! – tante izpūta elpu un turpināja krietni sagurušā balsī, teikumus veļot lēnām, kā pret kalnu. – Atbraucu ar agro autobusu, jo nākamais jau tikai pēcpusdienā. Domāju – ko gan velti zaudēt laiku, iešu meklēt norādīto adresi – Kadiķu iela kā nekā pašā pilsētas viņā malā. Kamēr aizkulšos, pusstunda paies. Valija gan man visu smalki aprakstīja – kur toreiz gājusi, kā viss izskatījies, tikai – nu jau vairāk kā desmit gadi pagājuši… Ne tur vairs jasmīnu un ceriņu puduru, ne zaļas dēļu sētas. Dažas jaunas mājas uzceltas, vecās nojauktas. Starp tām arī apmaldījos. Sestais numurs ir, bet blakus desmitais. Kur tad palicis astotais ar visu Maigoņa savrupnamu?
Labi, ka tuvumā gadījās kāds skolas vecuma puika, prasīju tam – kur palicis astotais numurs? Turpat jau vien esot, lai tik ejot pāri pa laipu uz to pusi, kur sagāzusies dēļu sēta. Aiz tās arī esot mājele ar visu astoto numuru. Paskatījies uz maniem gumijas zābakiem – tos es tā arī nebiju novilkusi – puika vērtējoši noteica: „Aizbridīsiet.”
Šajā brīdī manā apziņā vajadzēja ieskanēties trauksmes signālam, bet – nē! Laikam jau apmāta ar Valijas stāstiem par Maigoni, apņēmīgi devos pāri laipai.
Pie noplukušās sētas stūra mans cēlais gājiens aprāvās – skatam pavērās negaidīti skumja un dramatiska aina. Nams, kas kādreiz pieredzējis krietni labākus laikus, tagad, nošķiebis sānus, slīka lielā, pelēkā lāmā. Es teiktu – tas izskatījās kā uz sēkļa uzskrējis kuģis. Ieejas durvis pusvirus, bet ne jau tāpēc, ka ciemiņus gaidītu… Sākumā domāju, ka vienā eņģē karājas, vēlāk izrādījās – atslietas pret diviem akmeņiem, lai noslēptu melnējošo ieejas caurumu. No lieveņa virs durvīm palikušas vien bīstami sašķiebušās sijas. Krāsu zaudējušas, aplupušas mājas sienas, ar celofānu aizklātas loga rūtis… Apsūnojošajā jumta klājumā vietām rēgojās melni caurumi… Stāvēju kā apmāta, jo prāts nespēja apvienot Valijas stāstīto ar to, ko tagad redzu pati savām acīm…
– Tu iekšā neiegāji? – izlēmu pārtraukt tantes ilgo klusēšanu.
– Es laikam par ilgu tur aizstāvējos… Vēl nebiju izlēmusi griezties atpakaļ, kad no ieejas durvju spraugas izlīda vīrišķis. Mētelī un hūtītē. Ieraudzījis mani, viņš apmulsa tik pat ļoti, cik es no sabrukušās mājas skata.
„Leontīn’s kundz’?” viņš mani uzrunāja un, noņēmis cepuri, galanti paklanījās. Nu bija par vēlu bēgt. Man neatlika nekas cits, kā sekot viņam līdzi mājas iekšpusē.
– Tu iekšā neiegāji? – izlēmu pārtraukt tantes ilgo klusēšanu.
– Kājas šķita kā ieaugušas zemē… Jeb arī vecums tāds, ka vairs nemūku no sabrukušām ēkām. Atceries, cik ilgi mūsu kaimiņmāju greizais jumts šķiebās, kamēr skurstenis vien palika virs drupām? Kurā gadā tas bija, kad pamesots gruvešus aizvāca? Dārzs gan Karlīnai bija labs, gan ābeles, gan…
– Tad tu Maigoni satiki, vai tomēr ne? – steidzu sarunu iegrozīt vecajās sliedēs.
– Ak, labāk nebūtu satikusi, – tante smagi nopūtās un pasniedzās pēc dzeltenās krūzītes un lēnīgi turpināja. – Vēl arvien kā nolēmēta stāvēju un blenzu uz māju, kad no ieejas durvju spraugas izlīda vīrišķis. Mētelī un hūtītē. Ieraudzījis mani, viņš apmulsa tik pat ļoti, cik es no sabrukušās mājas skata.
„Leontīn’s kundz’?” viņš mani uzrunāja un, noņēmis cepuri, galanti paklanījās. Nu jau bija par vēlu bēgt. Man neatlika nekas cits, kā sekot viņam līdzi mājas iekšpusē. Lai gan – kas nu tā par māju…
Līdz ieejas caurumam aizkļuvu veiksmīgi – pa laipām vien. Bezgala neveikli atvainodamies par šauro ieeju, saimnieks ar plecu atspieda greizās durvis un pustumsā norādīja uz šauru, ķieģeļiem izklātu taciņu, kas cauri koridoram veda uz istabas durvīm. Tu pat iedomāties nevari, kāda smaka turējās tajā gaitenī! Varbūt tā cēlās no sastāvējušā ūdens, kas vietām bija redzams starp sapuvušās grīdas dēļiem, varbūt no kanalizācijas, bet bija tik neciešama, ka es, kas it kā pieradusi pie kūts smakām, tagad aizturēju elpu!
Istabā, kur viņš mani ieveda, valdīja pamatīga tumsa, tikai deguns sajuta, ka nepatīkamā smaka iespiedusies arī te. Nu sarosījās arī pats saimnieks un beidzot stādījās priekšā:
„Visu cieņ’, Leontīn’s kundz’! Esmu Laimon’s Huberts! Atvainoj’s, ka esmu tik negatavs jūs uzņemt, bet es jūs gaidīj’ tikai ap pusdienlaik’.”
Galanti satvēris manu roku, viņš uzspieda buču delnas virspusei. Kā saprotu, šim žestam vajadzēja mani savaldzināt, bet tad – noklikšķēja gaismas slēdzis un…
Es gan nezinu, vai tu gribēsi dzirdēt stāstu par to, ko es tur redzēju… Vienā teikumā to varētu raksturot šādi – šausmīga nolaistība un netīrība. Nerunājot par logiem, caur kuriem saules gaisma netiktu istabā pat tad, ja arī tiem nebūtu pelēku, stīvu aizkaru drisku, viss izskatījās apkvēpis un pamatīgu šrubi un pulveri sen neredzējis. Kā jau tu zini, parasti šāda aina manī rada neapturamu vēlmi jau tūlīt mesties pie darba, taču šoreiz rokas necēlās. Domāju, ka manā pasīvajā stāvoklī vainojamas sagruvušās ilūzijas…
Maigonis gan man ilgi neļāva šo nolaistību pētīt. Satvēris aiz elkoņa, viņš mani iestūma blakus telpā, kas laikam jau skaitījās viņa guļamistaba. Pirmajā brīdī jau gribēju pacelt balsi – „Kas vēl nebūs!? Ko jūs gan iedomājieties!?”, bet tad apjautu, ka šajā istabā tikpat kā nav uzmācīgās smakas un tā ir krietni tīrāka. Turklāt – līdzās viņa gultai atradās grāmatplaukts, bet uz sen izsēdēta atzveltnes krēsla izdilušos caurumus piesedza spīdīgs akordeons.
„Vai drīkst’ jums piedāv’t tēj’?” saimnieks piesardzīgi jautāja. „Pie tēj’s labāk risin’s sarun’s.”
Pirmā doma saprotamu iemeslu pēc bija atteikties, bet laikam jau pārāk ilgi kavējos ar atbildi, jo Maigonis jau sniedza man krēslu, pārklātu ar austu vilnas segu, un, galanti palīdzējis novilkt mēteli, nosēdināja galda galā. Tad, atbrīvotajam galda stūrim pārsedzis strīpainu dvielīti, atvainojās, ka uz īsu brīdi mani atstās vienu.
Tajā īsajā brīdī es paspēju secināt, ka sēžu zem visai nedrošas konstrukcijas griestiem, ka viena istabas siena ir „notapsēta” ar vecu vatētu segu, ka grīda ir izklāta ar kartonu no pirkumu kastēm, ka… Ai, ko nu tur!
