Aivars Galejs un Gatis Kurzemnieks atzīst, ka gūst gandarījumu, organizējot “Šķūnenieku kausu”
Mūsu novadā noteikti, bet arī citviet ļoti daudzi, kurus aizrauj riteņbraukšana un patīk aktīvi pavadīt laiku, zina, ka augusta pirmajā pusē Lejasciema pagastā jau daudzus gadus nemainīgi notiek tradicionālais “Šķūnenieku kauss”. Šogad tas visus kopā pulcēs jau 19.reizi.
Sacensību idejas autors un organizators Aivars Galejs saka: “Ja skaita pirmo reizi, kurā braucām tikai mēs, četri radinieki, tad tiešām šim pasākumam šogad aprit jau 19 gadu.” Lai arī viss aizsācies it kā nedaudz pa jokam, taču izaudzis par nopietnu riteņbraukšanas pasākumu. “Tam jokam, patiesību sakot, ir nopietns pamats. Toreiz tas viss sākās, jo pēc mēneša notika Vienības brauciens un mēs gribējām tam sagatavoties. Lai gatavotos, ir jānosaka sava gatavība un to parasti nosaka ar kādu īsu distanci. Mums toreiz bija divi riteņi, mainījāmies un katrs uz laiku braucām 10 kilometru distanci,” stāsta A.Galejs. “Man jau gribētos teikt, ka pirmajā gadā šis brauciens nebija nekāds joks, drīzāk tas iznāca kā joks nākamajā gadā, jo daudzi šajā pirmajā gadā teica, ka arī būtu piedalījušies, ja vien būtu zinājuši, ka notiek šāda sacensība, un tad mēs teicām, lai brauc un piedalās – būs mači!” stāsta Gatis Kurzemnieks, Aivara māsas Mārītes dēls, kurš arī ir “Šķūnenieku kausa” organizators. Pēc tam viņi tiešām arī piedalījās Vienības braucienā. Gatis piebilst, ka Aivars ir arī starp tiem, kas Latvijā atjaunoja Vienības braucienu, viņam ir arī Goda raksts par tā atjaunošanu. “Tajā laikā bija iespēja palīdzēt Vienības brauciena atjaunošanā. Turklāt es jaunībā diezgan nopietni braucu riteņbraukšanas sacensībās, tāpēc arī iesaistījos Vienības brauciena atjaunošanā. Savulaik biju arī starp Latvijas izlases kandidātiem, bija jāpiedalās treniņnometnēs, taču kādā brīdī vairs īsti nevarēju apvienot sportu un profesiju, tāpēc nācās izšķirties, ko īsti gribu darīt. Toreiz velosipēdu tomēr atstāju malā. Iespējams, sapratu, ka man būtu bijis pagrūti būt pirmajam vai otrajam un izlasē pa asti vilkties negribējās,” stāsta A.Galejs. Runājot par “Šķūnenieku kausa” organizēšanu, viņš atzīst, ka gribējies parādīt, ko nozīmē riteņbraukšanas sacensības. “To uzbūve ir tāda, ka jebkurš var tajās piedalīties, salīdzināt sevi ar līdzīgu un saprast, ko nozīmē braukt sacensībās,” saka Aivars. “Salīdzināt ar līdzīgu un salīdzināt arī ar sevi, ja nolemj piedalīties arī nākamajā gadā. Savukārt, ja piedalās jau vairākus gadus, ir ļoti interesanti salīdzināt sākotnējos un pašreizējos rezultātus,” saka Gatis.
Visus šos gadus arī paši organizatori nemainīgi startē sacensībās. Gatis stāsta, ka agrāk tika startēts gan 10 kilometros, gan triatlonā, gan futbolā, bet tagad kaut kas tiek izlaists, jo visu nevar paspēt, jārūpējas taču arī par organizatorisko pusi. “Jā, sākotnēji bija tikai 10 kilometru distance, bet tad klāt nāca arī triatlons, jo likās, ka pēc balles nākamajā rītā vajag atspirdzināties un tad patiesi labi ir iebrist Gaujā un sākt dienu ar triatlona sacensībām. Tā aizsākās arī triatlons. Pēc tam manas māsīcas dēls Kristaps Lešinskis, kurš ir viens no futbola kluba “Alberts” dibinātājiem, piedāvāja organizēt arī futbola turnīru, un tagad viņi pilnīgi patstāvīgi to arī organizē,” stāsta Aivars. Gatis piebilst, ka viņu pašu pārziņā ir 10 kilometru distance un triatlons, savukārt par pārējiem sporta veidiem atbild un organizē tie cilvēki, kas paši šos sporta veidus ir ierosinājuši, tā, piemēram, Gabdulļinu ģimene paveic visu, kas nepieciešams velokrosa norisei, savukārt Agris Krēsliņš uzņemas visus darbus saistībā ar dubļu futbolu, futbols, protams, ir FK “Alberts” pārziņā. Aivars un Gatis priecājas, ka “Šķūnenieku kausa” organizēšanā brīvprātīgi iesaistās ļoti daudz cilvēku. “Cilvēku, kas vēlas palīdzēt, ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Tie, kas vienā gadā atbrauc palīdzēt pāris dienas, nākamajā gadā jau brauc uz visu nedēļu, kas bijuši nedēļu, vēl pēc gada grib braukt jau uz divām nedēļām. Šajā sagatavošanās posmā tagad mēs esam kuplā skaitā,” saka Gatis. “Esam jautājuši arī pagasta pārvaldei, vai viņiem šīs sacensības nav kā slogs, saņemot atbildi, ka tā noteikti nav. Mēs tiešām jūtam arī lielu atsaucību no pārvaldes puses. Jebkurā jautājumā tiek tūlīt rasts risinājums un nekad nav bijis tā, ka esam saņēmuši atteikumu,” piebilst Aivars.
“Šķūnenieku kauss” ir interesants arī ar to, ka sacensību absolūtie uzvarētāji vienmēr saņem paša A.Galeja darinātos kausus. Kā atzīst organizatori, kauss ir saimniecībā lietojama lieta, ar kuru smeļ šķidrumu – ar šādu domu tiek gatavoti arī “Šķūnenieku” kausi. 1997.gadā tas bija kā zupas smeļamais koka kauss, 1998.gadā – kā pirts ķipītis, kopš 1999.gada kausus A.Galejs grebj pats, cenzdamies ar katru gadu to formu pilnveidot. “Šogad uzvarētāji saņems tiešām īstus “Šķūnenieku” kausus. Ja parasti kausi top no kāda koka, kas nocirsts upes malā vai tepat tuvākajā apkārtnē, šogad tas tapa no pagalmā augušas liepas zariem,” atklāj Gatis. Aivars pēc profesijas ir galdnieks, un, kā viņš pats saka, izgrebt šos kausus viņam ir kā saldais ēdiens. Savukārt tie, kas iegūst šos kausus, droši vien novērtē tā vērtību, jo ne katrās sacensībās var saņemt rokām darinātu kausu.
“Šķūnenieku kauss” ik gadu pulcē daudz dalībnieku. Šurp brauc gan ģimenes, gan darba kolektīvi, gan draugi. Dalībnieku ģeogrāfija ir ļoti plaša. “Mēs jau pie tā esam pieraduši, un, patiesību sakot, mūs jau laikam būtu grūti pārsteigt, no kurienes vēl varētu kāds atbraukt. Mums pat draugi, strādādami Anglijā, ņem atvaļinājumu un brauc uz šejieni, lai palīdzētu un arī piedalītos sacensībās,” saka Gatis. “Droši vien visus tiešām pievelk tas, ka te var piedalīties jebkurš un jebkurš var arī iesaistīties organizēšanā, tieši tas liek sajusties piederīgam, liek just, ka šis tiešām ir arī mans pasākums,” vērtē Aivars. Šis pasākums savā veidā izvēršas arī par radu tikšanos, jo visi radi, kuri vien var, noteikti šajā laikā ir “Šķūneniekos”. Visi priecājas, ka šo gadu laikā radu loks arī paplašinās, ir sadzimuši un jau paaugušies bērni. Daudzi “Šķūnenieku kausu” var saukt arī par vietu, kur sapazinušies.
Īpaša ir arī šī vieta – “Šķūnenieki”. “Šis ir Lejas muižas šķūnis, tepat kādreiz bija arī rija. Mūsu senči savulaik saņēma šo šķūni un riju īpašumā. Nojaucot riju, vienā šķūņa galā no šiem materiāliem tika iebūvēta dzīvojamā daļa,” stāsta Aivars. Gan viņš, gan arī māsa Mārīte te ir dzimuši un auguši. Mamma bijusi agronome kolhozā, tēvs – ceļu meistars. “Lai arī tagad visi dzīvojam pa Rīgu, regulāri braucam šurp un vasaras noteikti tiek pavadītas šeit. Ceram, ka šī saikne ar dzimto vietu nepazudīs arī nākamajām paaudzēm,” saka Aivars. “Šī vieta pievelk, te ir tāda mājīga atmosfēra. Tepat netālu ir mežs, garām tek Gauja, reti kur vēl tā ir. Varbūt kādreiz kāds no dzimtas arī nolems atgriezties uz dzīvi šeit,” saka Aivars.
Bet tikmēr vasarās šeit noteikti pulcēsies “Šķūnenieku kausa” dalībnieki. “Nākamgad būs jau 20 gadi un tas nav maz, tādēļ iekšēji ir tāda īpatnēja sajūta. Ja neskaita Vienības braucienu, šķiet, neviens cits riteņbraukšanas pasākums tik ilgi nav dzīvojis,” saka Aivars. “Paši brīnāmies, vai tiešām tik daudz gadus jau notiek šis pasākums! Palaikam no kāda saņemam jautājumu, kāpēc mēs to darām? Bet mūsu vienīgā atbilde ir – tāpēc, ka mums tas patīk! Ja arī mēs kaut kur stāstām un runājam par šo pasākumu, tas nav tāpēc, ka tādējādi censtos piesaistīt tam vairāk cilvēku, mēs to darām tādēļ, ka mums tas tiešām patīk, ka mēs gūstam prieku un gandarījumu no visiem šiem spilgtajiem notikumiem un gribam šajās emocijās dalīties ar citiem,” atzīst Gatis. Aivars piebilst, ka kādreiz ir pavīdējušas runas par dalības maksu, piedaloties sacensībās, taču viņi sapratuši, ka to nevajag. ““Šķūnenieku kausā” ir divas nemainīgas lietas – 10 kilometru velobrauciens, ar ko viss sākās, un tas, ka sacensības notiek par brīvu. Protams, svarīgi ir arī tas, ka pasākums ir brīvi pieejams visiem un tajā būs gaidīts ikviens!” saka Aivars.
