Vēlā vakara stundā gāju pastaigāties ar suni. Sadzirdēju, ka ielas malā zem krūma kāds nopūšas. Nodomāju: izklausījās? Paspīdināju bateriju un pretī saņēmu lamuvārdu šalti. Runātājs bija vīrietis manos gados. Sak, lai netraucēju, lai ejot savu ceļu, citādi dabūšu pa seju. Dabiski biju sašutusi. Pateicu visu, ko domāju. Mans suns vēl papildināja ar skaļu riešanu. Gulošais pacēla galvu un piebilda, ka nositīs mūs – gan mani, gan manu dzīvnieku. Pacēlu balsi, teikdama, ka izsaukšu policiju, jo nav, ko te gulēt sabiedriskā vietā, baidot garāmgājējus. Vīrišķis pieklusa. Protams, policijai nezvanīju. Apsvērums bija tikai viens: ir vasara, nenosals! Ja būtu mīnus grādu temperatūra, tad gan zvanītu policijai. Saukt vai nesaukt policiju? Tas ir jautājums, kuru palaikam sev uzdodam katrs. Dažam policijas saukšana ir tāda kā sevis apliecināšana. Savas varas un pārākuma demonstrācija. Cilvēks aizmirst, ka neviens šajā pasaulē nav perfekts. Paklupt gadās katram. Tāpēc tomēr ir jāizvērtē katra situācija. Un reizēm ne jau gļēvuma dēļ sevi jāapvalda, bet vienkārši jānorij “krupis”. Kāpēc? Tāpēc, ka ķezā nonākušam cilvēkam pašam jau ir šķērmi ap dūšu. Lamāšanās nav attaisnojums, bet bezspēcības pazīme. To sapratu arī es situācijā, kuru nesen piedzīvoju. Pārvarēju savas dusmas, iekšēji pārmetu krustu, vēlot gulošajam dievpalīgu, un gāju savu ceļu, zinādama, ka ne mana nopēluma, ne manas palīdzības viņam vajag. Un noteikti būs kāda ne tik banāla, bet tikpat kļūmīga situācija, kurā es, tu, viņš, viņa arī gribēsim, lai mūs vienkārši liek mierā. Lai Dievs palīdz!
