IU „Akmens Carnik” – 20 gadi
Šogad aprit divdesmit gadi, kopš tika izveidots individuālais uzņēmums „Akmens Carnik”, ko vada Nikolajs Carevs. Nelielais uzņēmums, kas izgatavo kapiem nepieciešamo atribūtiku, kā arī sniedz bēru pakalpojumus, savu darbību izvērš bijušajā Komunālo uzņēmumu kombināta teritorijā Raiņa ielā. Pa šiem gadiem meklēti dažādi risinājumi, lai uzņēmums pastāvētu un sniegtu pakalpojumus klientiem.
„Kad noprivatizēju tagadējās ražotnes ēkas, tās bija izdemolētas, tāpēc bija jāsāk ar ražošanas ceha atjaunošanu. Šo vietu izvēlējāmies tādēļ, lai divi lieli zāģi, kas rada troksni, griežot akmeņus, netraucētu iedzīvotājiem. Man bija doma privatizēt arī „Daiļrades” ēku. Gan jau tad izdomātu, kādu uzņēmējdarbību tur izvērst. Ja to būtu izdarījis, ēka neaizietu postā,” stāsta uzņēmējs.
Būdams profesionāls autovadītājs, Nikolajs atzīst, ka pirmajos gados bijis grūti ielauzties kapu biznesā. Pirmās iemaņas gūtas, strādājot par šoferi firmā, kas nodarbojusies ar kapakmeņu izgatavošanu. Pēc firmas īpašnieka nāves tā palikusi bez saimnieka, tāpēc Nikolajs nodibinājis savu uzņēmumu. „Gravēju un pulēju akmeņus. Ar rokām visu esmu iztaustījis. Nekādu īpašu noslēpumu nav,” bilst direktors. Viņš jūtas gandarīts, ka ir izdevies izveidot labu kolektīvu, kurā ir seši cilvēki. Pa šiem gadiem viens otrs darbinieks ir aizgājis, bet viņa vietā nākuši citi, jo ne katram bijis pa spēkam izturēt fizisko slodzi, cilājot akmeņus un strādājot ar zāģiem. Nikolajs uzskata, ka būt par uzņēmuma vadītāju var būt cilvēks, kurš spēj izprast padoto problēmas. „Ir jāizprot cilvēki. Ja pats esmu izbaudījis, ko nozīmē fizisks darbs, tad saprotu arī citus. Komandēt ir vienkārši. Saprast – daudz grūtāk. Neliegšos, ka sākumā dažkārt biju nesavaldīgs. Tāds bargais priekšnieks. Tagad strādnieki mani saprot jau no pusvārda. Ir patīkami strādāt tādā kolektīvā. Protams, daudz grūtāk būtu vadīt sešdesmit cilvēku kolektīvu. Priecājos, ka kadru mainība ir bijusi neliela, jo šajā jomā jaunus darbiniekus ir ļoti grūti sameklēt,” pārliecinājies uzņēmējs.
Uzņēmumam, kas izgatavo kapakmeņus, kapu plāksnes, apmales, krustus un citu, vairāk vai mazāk ir jārēķinās ar sezonalitāti, tāpēc jādomā, kā pelnīt ziemas mēnešos. Šogad uzņēmums aktīvi sācis strādāt aprīlī, bet iepriekšējos gados – tikai maijā, kad aizgājēju tuvinieki pamazām sāk gatavoties kapusvētkiem. „Jo tuvāk tie nāk, jo visiem visu vajag tūlīt. Ir bijis tā, ka dienu pirms kapusvētkiem ierodas cilvēks un vēlas pasūtīt kapakmeni ar noteikumu, ka tam jābūt gatavam nākamajā dienā. Ja uz kapusvētkiem netiek, tad vairs nevajag. Šāda attieksme man nav saprotama,” saka N.Carevs. Septembris ir pēdējais aktīvās darbības mēnesis. Lai pārējā laikā nenāktos slēgt uzņēmumu, ir padomāts par visu bēru pakalpojumu sniegšanu. „Kādreiz domāju, ka nespēšu pieiet pie mirušā, bet cilvēks pierod pie visa. Mani darbinieki ir gatavi pat nakts vidū palīdzēt aizgājēja tuviniekiem. Atceros, kā aukstā ziemas naktī braucām uz Druvienas pagastu. Mājās, kur atradās mirušais, iebraukt nebija iespējams, tāpēc uz tām divus kilometrus gājām kājām. Aizgājēju to pašu gabalu vajadzēja nest uz katafalku. Arī zārkus izgatavojam. Īpaši, ja tie ir nestandarta,” stāsta uzņēmējs. Padomāts arī par dažādām atlaidēm.
Uzņēmuma darbinieki ir veikuši pasūtījumus Rīgā, Valmierā un citviet. N.Carevs slavē gravieri Zinti Purenu, kurš ir mākslinieks – sava aroda meistars. Savulaik viņš strādājis Rīgā, bet tagad dzīvo Balvos. „Tuvinieki aizvien vairāk vēlas, lai kapakmenī tiktu iestrādāts aizgājēja portrets. Pēc fotogrāfijas to var izgatavot tikai talantīgs cilvēks. Zinu gadījumu, kad trīs gravieri mēģināja iegravēt portretu, bet neviena darbs klientu neapmierināja. Zintim tas izdevās,” lepojas direktors. Par acu aizmālēšanu viņš uzskata uzrakstus kapakmeņos, kas iepūsti, izmantojot smilšu strūklu. „Roku darbs tomēr ir un paliek roku darbs. Tas prasa laiku un pacietību,” piebilst Nikolajs.
Uzņēmumu nebiedē sarežģīti pasūtījumi. Ir veidots kapu piemineklis – skulptūra bērnam, kad akmenī nācies iekalt lācīti, piemineklis Lāčplēša ordeņa kavalierim Litenes kapos un daudzi citi. „Gulbenes pilsētā piemineklis, kas veltīts čekas nomocītajiem, arī ir mūsu veikums. Neteikšu, ka tas ir labākais darbs. Ar tām zināšanām, kādas man ir tagad, pieminekli būtu veidojis daudz citādāk. Toreiz uzņēmējs Oļegs Mednis gribēja, lai tas būtu laukakmens,” vērtē direktors. Bijis arī neparasts pasūtījums – Galgauskas pamatskolai gatavots saules pulkstenis. No granīta gatavotas arī izlietnes un galdu virsmas.
N.Carevs novērojis, ka divdesmit gadu laikā ir mainījusies kapu mode. Cilvēki galvenokārt pasūta granīta kapakmeņus, saprotot, ka betons nav mūžīgs. Kapakmeņos arvien vairāk vēlas iegravēt aizgājēja portretu. „Bieži staigāju pa kapiem. Ne vienmēr ir vēlēšanās lasīt uzrakstus uz kapakmeņiem, bet, ieraugot tajos iegravētos portretus, tie piesaista. Portretam
kapakmenī ir īpatnība, ka vienalga, no kuras puses uz to skatās, tā skatiens seko līdzi. Mums, latviešiem, ir īpaša kapu kultūra. Uzskatu, ka granīta kapu laukuma norobežojums ir labāks nekā metāla sētiņas, kādas ir kapos Krievijā un Ukrainā. Tur kapos iespējams apmaldīties. Ukrainā kapi ir kā muzejs, pa kuru var staigāt visu dienu, jo sētas ir īsti mākslas darbi. Esot citviet, kapsētās kapakmeņus uzlūkoju ar profesionālu interesi, jo vienmēr var rast jaunas idejas,” stāsta Nikolajs. Viņš atzīst, ka uzņēmums nav pasargāts no konkurences, tomēr īpaši to neizjūt. „Firmas „Ritums” un „Smiltājs”, kādi viņi konkurenti! Viņi nevar padarīt to darbu, ko varam mēs. Tas nav darbs, ja cilvēkam datorā parāda kapakmeņu paraugus, liek izvēlēties un tad pasūtījums tiek veikts kaut kur citur. Tas nav nopietni. Visam ir jātop uz vietas. Starp labākajām ražotnēm Latvijā, kas arī izgatavo kapu pieminekļus, ansambļus un citu, es uzskatu Valda Porieša vadīto uzņēmumu „Valpor” Jaungulbenes pagastā. Viņš izmanto arī Eiropas fondu naudu. Arī man ir izteikti vairāki priekšlikumi, kad vajadzētu rakstīt projektu, lai saņemtu atbalstu no Eiropas, tomēr no tā līdz šim esmu atteicies. Esmu jau pensijas gados, tāpēc negribas tajos iesaistīties. Man pietiek ar to, kas ir. Ja vēl valstī sakārtotu nodokļu politiku! Lai nebūtu tā, ka, samaksājot visus nodokļus, ir jādomā, kā firmai pastāvēt. Būtu mazāki nodokļi, arī aplokšņu algu būtu mazāk. Valsts iegūtu daudz vairāk, ja uzņēmējs reizi gadā samaksātu patenta maksu par saviem strādniekiem.”
