Ejot cauri Gulbenes centrālajam skvēram, skatos, cik mierīgi, vējā šūpojoties, sārtojas pīlādži, cik nesteidzīgi cilvēki atpūšas uz skvēra soliņiem, kā apkārt strūklakai skraidelē bērni, kā pāri visam izlejas saules gaišums. Ir tik mierīgi un droši, lai gan visi zinām, cik miers un drošība dažkārt var būt relatīvi. Notikumi ne tikai pasaulē un Latvijā, bet arī Gulbenē liek meklēt atbildi uz jautājumiem: kāpēc pasaulē ir tik daudz ļauna un postoša? Kāpēc ir jāiet bojā nevainīgiem cilvēkiem? Kāpēc arvien vairāk tiek uzskatīts, ka vara ir tā, pēc kuras jātiecas? Tikai varas dēļ Ukrainā tiek iznīcināti ciemati. Vara ir tā, kas liek meklēt cilvēkiem patvērumu citviet. Demonstrējot savu varu, tiek aplaupīti un nogalināti cilvēki, izpostīts citu iekoptais un izlolotais. Tas ir Dieva sods par cilvēku grēkiem, man centās iestāstīt kāda paziņa. Var jau būt. Bet kur tad ir šis visvarenais Dievs, kad no nāves ir jāpasargā cilvēki, kuri nevēlas neko, kā vien mierīgi dzīvot? Ko ir paspējis grēkot tikko piedzimis bērns? Kāpēc tas nesoda tos, kas izdzēš cilvēku dzīvību? Kāpēc neapskaidro vandaļu prātus? Kam ir, tam tiek dots. Neesmu pret to, ka Visuvarenais palīdz izdarīgam uzņēmējam, amatniekam un tamlīdzīgi, bet man nav saprotams, kāpēc ir jāvairo ļaunums tajā sabiedrības daļā, kas jau tā plīst no ļaunuma? Sekojot pasaulē notiekošajam, sliecos domāt, ka nekāda Dieva pirksta un gribas nav. Viss ir tikai izdomājums, lai turētu cilvēkus bijībā un paklausībā, nevis pasargātu. Ja paši nemainīsimies, neviens cits nepalīdzēs.
