(Turpinās no 5.augusta, nobeigums)
Grāmatas… Tās nevarēja nepamanīt. Blakus dažādām enciklopēdijām redzēju arī kaudzīti krustvārdu mīklu žurnālu. No tā secināju, ka prāts viņam vēl nav tik sabrucis, kā nams un vēlēšanās to uzturēt kārtībā. Nodomāju – varbūt tomēr ir vērts viņu iepazīt tuvāk…
Tikmēr jau arī Maigonis atgriezās istabā ar baltu, laikam jau speciāli man pirktu, tējas krūzīti un apakštasīti rokās. Tikai tad, kad cienastam pievienojās nosirmojusi šokolāde un ne pirmā svaiguma smalkmaizīte, attapos, ka manā somā atrodas ciemakukulim ceptā plātsmaize. Gribēju to skaisti uzgriezt uz liela šķīvja, bet ar šo savu vēlmi radīju saimniekam jaunu problēmu – gluži samulsis, savā tumšajā virtuvē piemērotu trauku neatradis, viņš naski aizsteidzās pie kaimiņiem.
Maigoņa prombūtnes laikā secināju, ka aiz durvīm uz blakustelpām atrodas tikai tukšas un drēgnas istabeles, kurām logu rūtis bija rūpīgi aiznaglotas ar biezu celofānu. Tad arī attapos, ka nejūtu kurinātas krāsns siltumu un kājas gumijas zābakos gluži nosalušas.
Atgriezies ar skaistu paplāti, Maigonis ilgi atvainojās, ka pie viņa sen nav bijuši ciemiņi; ka pensija ir tik maza un jāpietiek ar to, kas sanāk; ka māja ir tāda, kāda nu ir, un te ir vēss, jo krāsns ļoti dūmo…
Vēlāk, piesēdis uz ļodzīga ķeblīša, viņš ilgi sildīja rokas pie savas daudzlietotās tējas krūzes un kāru muti ēda un slavēja manu cepumu – nekad tik garšīgu neesot ēdis.
Tad tīri retoriski pajautāju – kā viņš spēj tādā mājā dzīvot? – bet viņš, naski paķēris manu krūzīti, aizsteidzās uz virtuvi pagatavot vēl vienu tasīti tējas. Laikam jau nevajadzēja to jautāt, jo kuram tad nav skaidrs, ka no pensijas jaunu māju neuzcelt, bet šo atliek tikai nojaukt…
Tikai tad, kad mana baltā krūzīte bija piepildīta no jauna, un abi atkal sēdējām iepretim pie galda, man beidzot izdevās vīrieti nopētīt.
Bija labi pamanāms, ka Maigonis mani gaidījis – bārda noskūta, mute un rokas nomazgātas (lai gan nagi nesakopti), ap kaklu apsiets gaišs lakatiņš (gan jau tāpēc, lai nosegtu savalkātā krekla apkakli), no viņa puses palaikam uzvēdīja spēcīgs lēta odekolona smārds (kuram cauri tomēr bija jūtama pelējuma smaka), ataugušie sirmie mati cieši pieglausti aiz ausīm. Kādreiz viņš bijis tīri smuks vīrietis… Nav brīnums, ka Valija pie viņa ciemos braukājusi.
Kad Maigonim pajautāju – vai viņš kādreiz ir bijis precējies, vai ir bērni, vīrietis, naski paķēris manu krūzīti, vēlreiz aizsteidzās uz virtuvi. Nojautu, ka arī uz šo jautājumu atbildi nesaņemšu…
Kad trešo krūzīti biju izdzērusi, attapos – vēl viena tase šķidruma man nebūtu vēlama, citādi nāksies iepazīt šī nama mazmājiņu… (Kā tu saproti – par labierīcībām to noteikti nevar saukt.) Tāpēc baidījos uzdot vēl vienu riskantu jautājumu, piemēram – kas viņu tur pie šī grausta?
Tā vietā nedroši apjautājos – vai Maigonis spēlē akordeonu?
„O, jā! Ko kundz’ lūgs, to es uzspēlēš’!”
Un tad viņš sāka. Ai, kā viņš to prot! Un balss arī laba. Varētu klausīties vēl un vēl…
Pēc „Ugunskura” un pirms „Vecpiebalgas ūdensrozēm” Maigonis gan apjautājās, vai es nevēloties vēl vienu tasīti karstas tējas – tā būšot siltāk, bet es mundri atteicu – varbūt vēlāk.
Tad viņš nospēlēja vēl pāris dziesmas un, atvainojies, ka uz īsu brītiņu mani atstās, steidzīgi nozuda. Dzirdēju, kā aizveras virtuves durvis uz smakojošo gaiteni, un saimnieka soļi pēkšņi apklust. Laikam jau pats sajutis vajadzību mērot ceļu uz ķemertiņu…
Piecēlos no krēsla, lai izlocītu nosalušās kājas un palūkotos laukā pa logu, bet ne tam varēja cauri redzēt, ne atvērt – aizliektās naglas stingri turēja loga rāmi savā vietā.
Tā vienkārši es to atstāt nevarēju. Izgājusi virtuvē, taustījos pustumsā, bet, neko piemērotu loga atvēršanai neatradusi, izbridu pagalmā. Atcerējos, ka pie ārdurvīm, dēļu konstrukcijā, kas reiz bijusi lievenis, šurpnākot manīju cirvja kātu. Tas patiešām tur arī atradās, iesprausts sienā zem jumta sijas. Piesardzīgi to izvilkusi, atgriezos istabā. Es tikai gribēju atvērt logu! Tikai atvērt logu! Neko vairāk!
Iepriekš atzvilusi dīvānā, tante pēkšņi noliecās uz priekšu un satvēra deniņus abām rokām:
– Neko vairāk, tikai logu…
Ieilgusī klusuma pauze mani jūtami satrauca.
– Kas tur notika? Tu viņu… – baidījos izrunāt to, kas pēkšņi ienāca prātā.
– Es taču protu strādāt ar cirvi! Pati malku skaldu! Krūmus ap māju izcirtu! Kurš tad cits to būtu darījis? Mūsdienās jau pat kaimiņš nekaunēsies naudu paprasīt, lai gan tas grāvis tikpat daudz ir kā mans, tā viņa! Spēka man pietiek!
– Pagaidi, tante! – nu jau gluži satraukusies, strauji aprāvu Leontīnes runas plūdus. – Pavisam īsi – ko tu izdarīji?
– Ko tad es tur varēju izdarīt! – tante dusmīgi izsaucās. – Tur jau vairs nekas nebija darāms! Paņēmu cirvi un atgriezos istabā. Maigoni es tur neredzēju. Es gan viņu pasaucu, bet neviens man neatbildēja.
Tantes rokas arvien nervozāk knaibīja lakata stūrus.
– Un tālāk? Stāsti tālāk! – gluži satraukusies pieprasīju.
-Tad es mēģināju pati atliekt tās naglas, – Leontīne nopūtās. – Taču logs tāpat nevērās vaļā, tikai drupa un drupa… Tad iespraudu cirvi starp logu un sānu aplodu un mēģināju to atlauzt. Vienu brīdi šķita, ka dzirdu griezīgi nočīkstam ārdurvis. Skaļi saucu Maigoni – lai nāk palīgā, svaigu gaisu vajag ielaist mājā. Kad viņš neatsaucās, pašķiebu cirvi vēl niknāk. Atkal dzirdēju, kā nočīkst ārdurvis – istabas logs atradās tām tieši blakus. „Nu, ko viņš tur kavējas?” dusmīgi pukstēju pie sevis un vēlreiz saucu Maigoni.
Tā kā logs joprojām nevērās vaļā, sapratu, ka saviem spēkiem to nepievarēšu, tāpēc labāk atmest šai iecerei ar roku. Galu galā – laukā svaiga gaisa atliku likām.
Jau vilku mugurā mēteli, kad istabā bezgala satraucies ieskrēja Maigonis: „Kur cirvis!? Cirvis! Kur tu liki cirvi?”
„Kam tev cirvis?” nobijusies jautāju.
„Ātrāk dod! Es redzēju – tu paņēmi!”
Iespiedu viņam rokās to nelaimīgo cirvi, viņš uzreiz aiznesās kā plēsts. Kaut kas mājas priekšā klaudzēja, būkšķēja, līdz iestājās klusums.
Pēc īsa brīža arī Maigonis atgriezās istabā, slapju pieri un aizelsies. Kad prasīju pēc paskaidrojumiem, viņš tikai atmeta ar roku un pazuda virtuvē.
Jutos vainīga un bezgala nelaimīga, jo apjautu, ka esmu izdarījusi ko briesmīgu. Gribējās ko labot, vismaz piedošanu Maigonim palūgt, un noteikti pajautāt – kas viņu tur pie šī grausta? Tagad man patiešām šķita svarīgi to uzzināt. Es gribēju saprast!
Tikai atbildi es tā arī nesagaidīju. Griezīgā čīkstēšana, ko es pirmīt dzirdēju, atkārtojās atkal. Tikai šoreiz tā nepārgāja kā īss troksnis, bet pārvērtās garā kaucienā. Tagad es teiktu – mājas atvadu sveicienā…
„Skrienam! Ātri!” Maigonis saķēra mani aiz rokas un rāva cauri tumsai gaiteņa virzienā. Vēl īsti nesapratusi, kas notiek, nobijos ne pa jokam. Kad pie auss izdzirdēju nočīkstam baļķu sienu, sapratu – māja brūk! Izmisīgi klunkuroju pakaļ Maigonim, jo pēkšņi apjautu – tik ļoti negribas mirt!
– Māja tā vienkārši sabruka? – patiesi izbrīnīta jautāju.
– Ja atceries, es jau pašā sākumā stāstīju – tā jau bija sabrukusi. Sašķiebusies uz vieniem sāniem, ar ūdenī slīgstošu un izpuvušu apakšu. Maigonis pats brīnījies, kā tā vispār vēl kopā turas, un paredzējis tai drīzu galu. Puslīdz vertikāli to balstījusi tikai viena nesošā siena, kas pirms dažiem gadiem sastiprināta kopā ar siju. Kāds sens namdaris tur iedzinis ķīļus, lai tik ātri viss nesaslīd, un tajā pašā laikā silti ieteicis ar steigu meklēt mājvietu citur. Kad nu ķīļi līduši ārā, Maigonis tur iespraudis cirvi. Jā, to pašu cirvi, kuru es…. Mēģināju mierināt sevi un viņu ar domu, ka pret laikazobu jau nevar cīnīties. Tomēr pats skumjākais ir tas, ka grausts nesabruka kā kāršu namiņš – tas noslīga uz ceļiem… Skats tur tagad ir ļoti bēdīgs.
Pēc tam es atkal stāvēju pie tā paša sētas stūra, kur sākumā, un lūdzu Dievu, lai piedod man – es taču tā negribēju! Man tikai gribējās atvērt logu… – tante palēpa seju plaukstās, un es manīju, kā notrīs viņas pleci.
– Un kur Maigonis palika tagad? Viņam ir kur apmesties? – centos tantes asarainās domas ievirzīt praktiskā gultnē.
– Viņš nespēja aiziet no mājas, kamēr nav dabūjis savu akordeonu. Cita viņam tur neesot žēl. Ja nu vienīgi neapēstās plātsmaizes, – tante pasmaidīja. – Kaimiņš solījās padomāt, kā Maigonim palīdzēt dabūt mantas. Arī nakstmājas piesolīja. Bet tālāk? Man viņa patiešām žēl. Un tas viss tikai svaiga gaisa dēļ…
– Tad jau tev tagad viņam būs jādod pajumte? – mazliet ironiski pasmaidīju. – Būsi savu vainu izpirkusi un vismaz muzikantu, ja ne gluži saimnieku, savai mājai dabūjusi. Kas zina, varbūt vēl paldies Valijai nāksies teikt.
Biju pārsteigta, redzot, cik pēkšņi izmainījās Leontīnes noskaņojums:
– Ak, vai! Tev taisnība! Kā gan es pati to neiedomājos? Tūlīt skriešu atpakaļ! Varbūt Maigonis piekritīs! Tu taču atceries, kā notika ar veco Kārkliņ Mildu? Amatnieks Jēkabs tikmēr laboja viņas mājai jumtu, kamēr tika par saimnieku! Un tikai tāpēc, ka, pa trepēm kāpjot, izmežģīja kāju. Kamēr saimniece ārstēja, viens otram pa īstam iepatikās. Maigonim arī skrienot potīte izmežģījās… Bet Vīksniņ Kārlim…
– Tante! Tu taču gribēji steigties savā glābšanas misijā! Bet varbūt pirms tam vēlies vēl tasīti tējas? – draiski pasmaidīju.
– Ak, labāk nepiemini tēju! Šurpnākot es sev nosolījos – vairs nekad nedzert tēju no baltas krūzītes – tas ir uz nelaimi! Bet nu izrādās – varbūt tā krūzīte nemaz nav vainīga…
