20 gadi šūšanas fabrikās, un sieviete vairs nespēj iztaisnot muguru ilgāk par piecām minūtēm
Doties ciemos pie gulbenietes Sarmītes Kokarevičas un viņas mammas Lucijas “Dzirksteli” rosināja laikraksta lasītāja, gulbeniete Gaida Limmane. “Uzrakstiet, kā šī ģimene dzīvo un nes savu ciešanu krustu, nezaudējot labestību, cilvēkmīlestību un spēju ar smaidu uz lūpām sagaidīt katru jaunu dienu!” saka G.Limmane un aicina kopā domāt un rīkoties, lai palīdzētu Sarmītei nokārtot dokumentus invaliditātes iegūšanai.
“Kas tā ir par slimību, kas saliekusi šo agrāk sportisko un stalto meiteni gluži kā jautājuma zīmi? Kā tas var būt, ka trīs gadu laikā viņai nav noteikta precīza diagnoze? Pat man – cilvēkam bez mediķa izglītības – ir skaidrs, ka Sarmīte ir smagi slima. Sirds sāp, redzot, ka jaunā sieviete spēj pagalmā pārvietoties tikai ar pieturēšanos, ar tā saucamā “staiguļa” atbalstu,” stāsta G.Limmane. Viņa bilst, ka Sarmīti tās dzīvesvietas pagalmā ieraudzījusi nejauši garāmejot un pievērsusi viņai uzmanību arī tāpēc, ka šī ir G.Limmanes meitas kādreizējā klasesbiedrene. Izjautājusi gan Sarmīti, gan Luciju un bijusi šokēta. Lai kaut kā palīdzētu, uzmundrinātu, G.Limmane nolēmusi uzdāvināt Sarmītei savu veselības apdrošināšanas polisi, jo jaunajai sievietei to vairāk vajagot. Tā ir iespēja iziet masāžu kursu Gulbenē pie atbilstoša speciālista.
Sarmīte “Dzirkstelei” stāsta, ka viņas saslimšana ir sākusies pirms daudziem gadiem ar neciešami skaudrām muguras sāpēm. Tā tas bija laikā, kad viņa vēl strādāja par šuvēju 10 gadus kādā Rīgas fabrikā un pēc tam 10 gadus fabrikā Gulbenē. Pēdējā fabrikā apstākļi jo sevišķi iedragājuši sievietes veselību, jo tur pastāvīgi bija caurvēji. Ziemā aukstumā bija telpā jāsēž un jāstrādā āra drēbēs, cimdos un zābakos, caur kuriem vienalga bija jūtama saltā betona grīda. Sarmīte muguras sāpes ārstēja, dzerot zāles, smērējot ziedes.
“Mugura man pārstāja sāpēt, bet sāka liekties uz priekšu. Ar spēku varu uzslieties. Pastāvu dažas minūtes un nevaru vairs sevi saturēt, nav stabilitātes. Kā speru soli, savelk mani vēderā. Muskuļi, kam būtu mani jāsatur, neklausa,” stāsta Sarmīte.
Pirms gadiem trim Gulbenes slimnīcā viņai veikta tā saucamā vizuālā diagnostika. Noteikta sākotnējā diagnoze – skolioze. Tomēr tas neizskaidro muskuļu progresējušo atrofiju. Sarmīte sākumā ticēja, ka izveseļosies. Bet nu jau abas ar mammu klusībā norauš pa asarai un samierinās, ka laikam būs vien savs krusts jānes tālāk. Palīdz ticība, un garīgo spēku dod baptistu draudze, kuras locekles ir viņas abas. “Mēs katru dienu lūdzam Dievu, lai spētu izturēt. Lūdzam arī par dakteriem, uz kuru palīdzību ceram, par visiem labajiem cilvēkiem novada domes Sociālajā dienestā, kuri ar savu laipnību ir nākuši mums pretī, paldies kaimiņiem, draugiem un visiem labajiem cilvēkiem, kuri mums ir palīdzējuši un vēl palīdzēs izturēt,” saka Lucija.
“Es neesmu Dievs, varu tikai to, ko varu,” šos vārdus trīs gadu laikā Sarmīte un viņas mamma no ārstiem dzirdējušas daudzas reizes. Brīžiem licies, ka dažs līdz galam nenotic Sarmītes nevarībai, uzskata viņu par simulanti vai nervu slimnieci, kura vienkārši negrib strādāt. Viņa pazemīgi iztur nievas, jo saprot: lai cik labs dakteris arī būtu, viņš nevar ielīst pacientā un nevar redzēt un saprast visu, kas notiek ar šo organismu. Tas, ka ar galvu un ar kauliem Sarmītei viss ir kārtībā, to apliecinājuši vairāki speciālisti ne tikai Gulbenē, bet arī Strenčos, Rīgā, Alūksnē. Arī Sarmīte pati ir gan saņēmusi masāžas, gan šovasar regulāri vesta peldēt uz ezeru, gan apmeklējusi nodarbības pie fizioterapeita. Tas viss palīdzējis uzturēt možu garu, taču muguras muskuļi joprojām ir vārgi. Kā pierādījums Sarmītes izmisīgajai cīņai ir tas, ka šopavasar viņa mājas pagalmā, neveikli atspiezdamās pret savu balstu – “staiguli” -, krita un lauza roku.
Kāds igauņu profesors jau pirms pāris gadiem, izpētot Sarmītes slimības vēsturi, izteicies, ka, iespējams, viņai ir reta nervu-muskuļu slimība. Tā varētu būt arī Šarko-Mari-Tuta slimība, kas izpaužas ar muskuļu atrofiju un progresējošu neiromuskulārās sistēmas patoloģiju (slimībai mēdz būt dažādas formas, dažāda gaita). Šis speciālists ieteicis Sarmītei meklēt palīdzību pie ģimenes ārsta, sacījis, ka ir nepieciešams veikt magnētisko rezonansi gan mugurai, gan galvai. Savukārt novada Sociālajā dienestā ieteikts nevilkt garumā ar invaliditātes nokārtošanu. Droši vien, ka tā arī notiks. “Dzirkstelei” sazinoties ar Sarmītes ģimenes ārsti Daci Jansoni, ir skaidrs, ka daktere gaida pacienti pie sevis. “Ir jānāk un jārunā,” saka ģimenes ārste.
Kā jārīkojas, lai nokārtotu invaliditāti? To ikviens interesents var noskaidrot un pie reizes savus sasāpējušos jautājumus uzdot, piezvanot uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀK) informatīvo tālruni 67614885. Tur sazvanītais speciālists “Dzirkstelei” skaidro: “Ģimenes ārsts ir tas, kurš pacientam raksta nosūtījumu uz VDEĀK invaliditātes noformēšanai. Šādu nosūtījumu pacientam var uzrakstīt arī viņa ārstējošais ārsts. Kad šis nosūtījums ir izdots uz rokas, pacientam jādodas uz VDEĀK Gulbenes nodaļu (tālrunis 64473158) un tur jāiesniedz visi vajadzīgie dokumenti. Pēc tam noteiktajā dienā būs jāierodas uz komisiju jautājuma izlemšanai par invaliditātes piešķiršanu.”
