Pusotrs mēnesis atlicis līdz brīdim, kad vēlēsim 12.Saeimu. Arvien biežāk radiem, draugiem, paziņām jautājam: “Par ko balsosi?” Nesen garāmejot noklausījos divu kaimiņveču sarunā par šo pašu tēmu. Pirmais teica: “Ja tā Inguna kā politiķe būs tikpat prasīga, kāda viņa bija, vadot Valsts kontroli, tad – viss kārtībā.” Otrais sacīja: “Es labprāt iešu par konsultantu viņai, tikai baidos, ka tad man būs jāmaina orientācija.” Pirmais vaicāja: “Kāpēc nu uzreiz tā?” Otrais atbildēja: “Tāpēc, ka es nespēju līdz samaņas zudumam mīlēt vai nīst Valdi, Aināru vai kādu citu.” Pirmais pasmaidīja: “Tev kremt! Noteikti gribi, lai tevis dēļ ģībtu?” Otrais sakautrējās: “Nav pieklājīgi uzdot tik tiešus jautājumus. Ne jau velti vēlēšanās balsošana ir aizklāta. Tas tāpēc, lai tu nelūrētu man pār plecu un nezinātu, kura ir mana simpātija.” Pirmais ieminējās: “Labi. Bet varbūt man tevi jau laikus sākt gatavot uz pensionāra Bērziņonkuļa vietu, jo nākamgad beigsies viņa pilnvaru termiņš? Izskatās, ka no tevis iznāktu par viņu veiklāks runasvīrs.” Otrais padomāja un bilda: “Domāju, ka valstij tas nenāktu par ļaunu.” Pirmais apšaubīja: “Tu domā, ka tavas prezidentūras laikā kaut kas mainītos?” Otrais atplauka: “Pat ļoti mainītos! Manā kabatā naudasmaka saturs ievērojami mainītos.” Tā dzimst anekdotes. Cilvēki vienkārši diskutē, gatavojas gaidāmajiem politiskajiem notikumiem. Ja arī tev ir sava sacerēta vai citu pastāstīta politiskā anekdote, kuru nedrīkst noklusēt, lūdzu, zvani, raksti, nes uz redakciju! Publicēsim!
