Pavisam nesen pasauli pāršalca vēsts, ka šo sauli atstājis pazīstamais amerikāņu aktieris Robins Viljamss. Šī ziņa nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tik negaidīti. Viņš bija viens no Amerikas iemīļotākajiem un populārākajiem komiķiem. Arī es tāpat kā daudzi citi biju viņa daiļrades cienītāja. Aktieris, kuram bija vien 63 gadi, esot atrasts miris savās mājās Kalifornijā, un ir aizdomas, ka viņš izdarījis pašnāvību. Lielai daļai, arī man, viņš ir kļuvis par favorītu ar filmām “Mūžīgā aukle”, “Flaberis”, “Džumandži”, “Nakts muzejā” un vēl citām. Šīs ir filmas, kuras skatītas neskaitāmas reizes. Tās ir filmas, kuras prata aizraut un likt smieties. Tās neapnīk. Ir skumji, ja cilvēks izvēlas aiziet no dzīves. Pats. Apkārtējiem paliek vien daudzie “kāpēc”, uz kuriem atbildes diez vai kādreiz tiek rastas. Varēja taču vēl dzīvot un dzīvot. Un cik daudzi aiziet tā… Paši izlemjot, kad, kur un kā… Trūcīgie un bagātie… Slavenie un nevienam nezināmie… Gados veci un vēl pavisam jauni… Vīrieši un sievietes… Nenosodīsim… Nevienam nav tādas varas, spēka un spēju pagriezt laiku atpakaļ un kaut ko mainīt. Labāk novērtēsim tos, kas mums tagad ir apkārt – katru stundu, katru dienu, jo cik reizēm, kā izrādās, trausla ir robeža starp šo un to sauli! Tā šķiet kā skarba un nežēlīga dzīves ironija, ka komiķis, kurš pie televīzijas ekrāniem spēja sasmīdināt neizsakāmus tūkstošus skatītāju, pats, kā izrādās, ir cietis no depresijas.
Atvadāmies no mūžīgās aukles
76