Ar komandas biedrenēm Eiropas čempionātā U16 izlasēm izcīnījām 5.vietu. Tas ir atkārtots labākais rezultāts no 2001.gada.
Par to ir milzīgs prieks un gandarījums. Treneris mūs, protams, slavēja. Lai gan dažubrīd čempionāta norises laikā par dažām spēlēm viņš bija dusmīgs, kopumā bija apmierināts un priecīgs, jo arī viņam kā trenerim tas ir labs sasniegums. Runājot par spēlēm, bija tādas, kuras bija labākas, bija arī tādas, kuras bija pat ļoti sliktas. Atsevišķās spēlēs treneris arī nosēdināja malā un vairs laukumā nelaida, bet citās spēlēs savukārt spēlēju arī spēles beigās un izšķirošos brīžos, divās spēlēs gāju arī laukumā spēles sākuma sastāvā. Ļoti saspringta un sīva cīņa bija pret Francijas izlasi. Jaunatnes izlases nekad nebija uzvarējušas Franciju, mēs šogad lauzām šo tradīciju un uzvarējām. Tā bija traka spēle, bet tāpēc arī emocijas, kad uzvarējām, bija divtik labas.
Atklāšanā citu valstu meitenes bija treniņtērpos vai šortos un kreklos, mēs bijām visas nopirkušas vienādas kleitas un ap vidukli apsējām sarkanbaltsarkanu lentīti. Visi uz mums skatījās, droši vien bija pārsteigti, ka esam kleitās. Nākamajā dienā pēc atklāšanas jau notika pirmā spēle pret Beļģiju. Uzvelkot formu, pirms spēles bija mazliet dīvaina sajūta, jo mēs taču pārstāvējām savu valsti. Pirms katras spēles skanēja himna, visas to vienmēr arī dziedājām, tad bija tāda laba sajūta, lepnums par valsti un par sevi. No šī turnīra man visvairāk noteikti paliks atmiņā spēle pret Franciju, jo tajā emocijas tiešām bija ļoti sakāpinātas, cīņa notika par katru punktu. Visi tiešām arī bija pārsteigti, ka mēs uzvarējām šajā spēlē, neviens to nebija gaidījis. Vēl man atmiņā paliks arī pēdējā spēle. Tā bija spēle par 5.vietu pret Ungārijas izlasi. Arī šajā spēlē cīņa ritēja punkts punktā. Spēles laikā notika arī negadījums – viena meitene izgrieza celi, uz kādu brīdi spēle pat tika pārtraukta. Šajā spēlē mēs arī uzvarējām un iekļuvām starp top 5 labākajām komandām Eiropā. Nepāra gadā šāds panākums mums garantētu ceļazīmi uz U17 Pasaules čempionātu, kas notiek reizi divās vasarās.
Šobrīd tiešām ir milzīgs prieks par sevi, par komandu, par padarīto. Tā bija lieliska pieredze. Skatījos, kā spēlē citas spēlētājas, šo to varēju no viņām pamācīties. Ieguvu arī jaunus draugus. Satiku arī spēlētājas, kas jau ir iepazītas citos turnīros. Šādos lielos turnīros vēl vairāk saliedējas arī komandas gars. Tagad mazliet ir žēl, ka gan šis sagatavošanās gads, gan arī Eiropas čempionāts jau ir pagājis, tagad ir jādomā par sezonu, taču tad mēs jau būsim katra par savu komandu un laukumos valdīs konkurence un cīņas par vietām. Taču būs arī nākamas izlases un nākamie izaicinājumi!
