1.
Viņš pienāca drošiem un mazliet steidzīgiem soļiem. Neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet nāca tieši pie mums. Turpat blakus rotaļlaukumā klaigāja bērni, no lielveikala puses plūda apmeklētāju straume, bet viņa nodomu šie apstākļi neizmainīja. Ieinteresētais skatiens ne mirkli nenovērsās no mums. Sparīgi likdams soli aiz soļa, viņš šķērsoja laukumu.
Citā reizē es viņu varbūt pat nepamanītu, jo visa mana uzmanība bija pievērsta mazdēliņam, kura pasaules uztvere vēl tikko sāka veidoties. Viņa divus mēnešus ilgā dzīves pieredze vēl bija tikai pats sākums.
Izcēlusi mazuli no ratiem, paņēmu klēpī, lai ieinteresētu par rotaļlaukuma krāsainajām celtnēm – spilgti dzeltenām mājām ar sarkaniem tornīšiem, zilo kuģi ar baltām burām, krāsainajām koka figūrām. Mazuli gan vairāk interesēja automašīnas, kas turpat netālu rūcināja pa stāvlaukumu, tomēr, kad tur kustība norima, viņa uzmanību piesaistīja spilgtie krāsu laukumi un bērnu klaigas. Izlēmu apsēsties uz kāda nomaļa soliņa, jo pastaigai laiks bija ļoti piemērots un mums nekur nebija jāsteidzas.
Iekārtojusies ar skatu uz rotaļlaukuma pusi, lai krāsainās celtnes būtu labi saredzamas, pilnībā pievērsos mazulim – mēs jau kopš pirmās tikšanās dienas sarunājamies viens ar otru. Protams, katrs pēc savām prasmēm, tomēr nebija šaubu – starp mums veidojas lieliska sapratne.
Torņi jau bija saskaitīti, kuģis izpētīts, košās krāsas nosauktas, tāpēc es pieklusu un ļāvu mazulim pašam vērot pasauli.
Tad es pamanīju viņu… Drošiem un mazliet steidzīgiem soļiem, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, viņš nāca pie mums.
Šķita mazliet savādi, ka kāds, tikpat kā nenovēršot skatienu no mums, neuzgrūžoties citiem cilvēkiem, šķērso gājēju plūsmu. Pilnīgi droši varēju apgalvot – es viņu nepazīstu un nekādā veidā neesmu veicinājusi jebkādu interesi ar mums. Es pat nemanīju, no kurienes viņš iznāca. No veikala? No rotaļlaukuma puses vai no autostāvvietas?
Un tomēr – viņš tuvojās. Aizslēpis rokas aiz muguras, arvien vairāk palēninādams soli, līdz pāris soļu attālumā apstājās.
Piepacēlis kreiso uzaci, viņš vispirms uzmanīgi nopētīja mazuli. Tā – ziņķāri un aizdomīgi vienlaikus. Tad, iztaisnojis tumšo uzacu jumtiņu, sapurināja vējā jau tā izspūrušos matus un ieskatījās man acīs. Es gan cerēju uz smaidu, bet – tas nesekoja. Skatienā drīzāk bija manāma piesardzīga neuzticēšanās.
No jauna savilcis kreiso uzaci jumtiņā, viņš atkal pievērsās mazuļa pētīšanai. Man šķita – gaida kādu ieinteresētības devu, jo mazulis jau atkal vēroja autostāvvietas kustību un it kā nemaz neredzēja pienācēju. Es gan arī nekļūdītos, teikdama – noteikti neredzēja, jo tobrīd daudz saistošāka šķita spožā, sarkanā mašīna, kas, skaļi rēkdama, riņķoja pa stāvlaukumu.
Nogaidīšanas brīdis ieilga. Kļuva neomulīgi. Sapratu – tā tas ilgi palikt nevar. Man kaut kas jāsaka.
Vispirms sasveicinājos angliski. Tad krieviski. Tad grieķiski.
Oho! Pienācējs, lai arī joprojām klusēdams un turēdams rokas aiz muguras, vismaz paspēra soli tuvāk.
Iedomājos – kur gan palikusi viņa drošā un pārliecinošā gaita? Vai varbūt tieši labi, ka viņš vilcinās? Draudus gan viņa stājā nejutu, tomēr – savāda tāda stāvēšana un klusēšana…
Prātā pazibēja steidzīga doma – laiks celties un doties prom, kad pienācējs sakustējās. Strauji izstieptajā rokā pamanīju ko zilu un lielu. Automašīna! Rotaļu mašīna, kuras kravas nodalījumā viegli ietilptu pusķieģelis.
Izstiepis roku ar mašīnu mazuļa virzienā, pienācējs paspēra vēl pussolīti. Viņa kāja uz īsu brīdi pieskārās manam ceļgalam. Nāsīs iesitās spēcīga apelsīnu smarža. Ieskatījos viņa acīs, lai vismaz šajā brīdī notvertu smaidu, bet – skatiens klusēja… Tajā nebija nedz tik pašsaprotamā „ņem”, nedz „tu man patīc”…
Šo mēmo un neizteiksmīgo žestu gan novērtēju tikai es. Mazdēliņš vēl arvien vēroja lielo, spožo, sarkano automašīnu, kura tobrīd bija apstājusies turpat netālu. Tas jau tikai pašsaprotami – mazuļus saista košas krāsas. Tā paša iemesla pēc viņš pat neiedomājās pagriezt galvu uz otru pusi, kur viņu gaidīja maza, klusa kravas mašīnīte.
Sapratu, ka man vajadzētu pienācējam ko teikt, tikai – kā to izdarīt? Kā gan lai es izskaidroju, ka divus mēnešus mazu bērnu vēl neinteresē rotaļu mašīnas? Kā lai pajautāju, vai tā ir dāvana vai tikai uz laiku uzticēta rotaļlieta?
Pienācēju mūsu neieinteresētā klusēšana acīm redzami aizvainoja. Nolaidis roku ar mašīnīti gar sānu, viņš sarauca pieri. Taču tikai īsu brīdi. Strauji pacēlis otru roku, viņš vēlreiz mašīnīti pietuvināja mazulim. Šoreiz no labās puses. Pēc viņa aprēķina, mašīnītei vajadzēja parādīties tajā virzienā, kur aizkavējies mazuļa skatiens.
Tikmēr ielas malā no lielās, spožās, sarkanās mašīnas izkāpa dāma tikpat košā un garā kleitā. Pat es aizskatījos uz viņu…
Toties pienācēju notiekošais nemaz neinteresēja. Vēlreiz nolaidis roku ar mašīnīti gar sānu un pēc tam trešo reizi pacēlis uz augšu, viņš to dusmīgi stūma mazulim klēpī.
Kāds droši vien teiktu: „Ņem taču!”, bet viņš klusēja.
Prātā pazibēja doma – varbūt viņš ir mēms? Vai arī – vienkārši nerunīgs? Citi kipriešu bērni labprāt sarunājas savā valodā, un tas, ka es viņus nesaprotu, nav kavēklis mums iepazīties.
Sniedzos, lai pati paņemtu mašīnīti un trīs valodās pateiktu „paldies”, cerot, ka pienācējs sapratīs, taču – viņš asi atrāva roku. Sapratu – ne man tā domāta.
Klusi nopūtos un novērsu skatienu, lai sakārtotu guļvietu ratiņos. Līdz draudzīgam dialogam mēs tāpat nenonāksim…
Es nezinu, ko tobrīd vēroja mazulis, bet es ar acs kaktiņu manīju, kā mašīnīte pēkšņi pacēlās augšup un… nojautu – tūlīt kritīs lejup! Pikēs kā lidmašīna! Sāpēs! Iznīcinās!
Es paspēju pieliekties. Dusmas un mašīnītes borts skāra tikai mazuļa vaigu. Palika dziļa brūce. Mazulim un man.
Kas notika ar pienācēju? Pārtapa aizbēdzējā, un skrēja viņš patiešām ātri – zēnam taču bija tikai četri gadi. Bet tikpat labi varētu būt arī pieci, desmit vai piecpadsmit. Kaut kur netālu noteikti bija arī viņa tēvs vai māte, kuriem gan jau arī patīk spēlēt „pikējošās mašīnītes” – kā gan citādi zēns prastu šo „rotaļu”…
2.
Viņa pienāca tik nosvērtiem soļiem, ka es teiktu – tā pienāk dzīves gudrība. Neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet nāca tieši mūsu virzienā. Aiz muguras skaļi sarunājās jūra un vējš, putni pretvēja lidojumā šķita kā apstājušies debesīs. Varbūt viņiem tur ierīkotas pieturas?
Turpat garām pa pastaigu taku lēnā solī vai ar velosipēdiem pārvietojās tūristu pārīši un ģimenes, no pludmales bāra plūda sirtaki ritmi, bet viņas nodomu šie apstākļi neizmainīja. Ieinteresētais skatiens ne mirkli nenovērsās no mums. Puķainajai vasaras kleitai pārgalvīgi plīvojot vējā, viņa soli pa solim tuvojās nojumei, kur mēs bijām patvērušies no saules.
(Turpinājums – nākamotrdien)
