Arī daiļdārznieces pieskārienu Lizumā joprojām atceras un jūt
“Laika upē iekāpjot” – tāds bija atmiņu pēcpusdienas nosaukums 9.augustā Lizumā, Pagasta svētku laikā kopā pulcinot bijušos ciema iestāžu darbiniekus. Izrādījās, ka pats lielākais atmiņu dārgums ir Lizuma cilvēki. Viņu darbs, attieksme, emocijas laika gaitā veidoja un mainīja pagasta dzīvi un vidi. Šodien daudz kas vairs nav tā, kā bija, un nekad vairs nebūs, taču atmiņai piemīt unikāla īpašība. Izrādās, ka ir tomēr iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē!
Sava cietes rūpnīca, sava maizes ceptuve, savs bērnudārzs, sava ciema daiļdārzniece. Ne tas vien savulaik ir bijis Lizumā padomju gados, kā arī pārejas periodā uz jaunajiem laikiem. Kas bijis, bijis, ko tur pieminēt – tā droši vien domā daudzi. Lizumnieši pierāda, ka atmiņām ir nozīme, jo tās ir saistītas ar cilvēku dzīvēm.
Cietes rūpnīca Lizumā darbojusies gan “Latvijas balzama” paspārnē, gan kā kolhoza “Spars” sastāvdaļa, gan visbeidzot kā atsevišķa paju sabiedrība, kurā vairs neražoja cieti, bet tikai konfektes “Gotiņa”. “Mēs gatavojām kartupeļu cieti, tad vedām uz Aloju, kur to kaltēja tālāk,” stāstīja Malda Jaunbērziņa, bijusī Lizuma cietes rūpnīcas darbiniece. Deviņdesmito gadu beigās, kad “Latvijas balzama” ģenerāldirektors bija Dainis Peimanis (kurš gāja bojā traģiskā nāvē 2000.gadā – viņu nošāva), Lizuma produkciju tirgoja Zviedrijā, par ko pretī saņēma importa pārtikas preces. Daļu no tām bija iespējams iegādāties arī lizumniešiem. “Tā bija tāda tā “Latvijas balzama” laika ārējā tirdzniecība. Bet mums pašiem visveiksmīgākā bija sadarbība ar Pitalovu,” pieminēja Dzidra Ozola, kādreizējā Lizuma kolhoza “Spars” priekšsēdētāja. “Mūsu konfektes ļoti labprāt ņēma pretī,” piebilda M.Jaunbērziņa.
Tirdzniecība notikusi paslepeni. Tas bija deviņdesmitajos gados. Muitnieki uz robežas ar Krieviju nojautuši, ka te notiek kaut kāda andele, tāpēc lizumniešiem jautājuši: “Ko jūs te braukājat?” Tie atbildējuši – viņiem tajā pusē ir “rodstveņņiki” (no krievu valodas – radinieki). Muitnieki arī neesot bijuši uz mutes krituši un pretī teikuši: “Kādi tur “rodstveņņiki”, “Latpatrebsojuz” (Latvijas Patērētāju savienība) ir jūsu “rodstveņņiki”.”
M.Jaunbērziņu lizumnieši daudzina ne tikai kā Lizuma cietes rūpnīcas bijušo darbinieci, bet arī kā lielu teātra mīļotāju, viņa šo mīlestību neturēja sevī, bet centās dot arī citiem. M.Jaunbērziņa organizēja lizumniešu pirmos grupu braucienus uz profesionālā teātra izrādēm. Viņa šo vēlmi raksturoja tā: “Arodbiedrībai – naudas diezgan. Mani teātri mūžam interesējuši. Cilvēki mūžam nav bijuši teātrī.” Lizumniete Veronika Dīvāne-Žvīgure sacīja, ka tieši tādos kolektīvos braucienos viņa uz visu mūžu ir iemīlējusi operetes žanru.
Dzirkstīte Baltiņa atcerējās laiku, kad Lizumā vēl bija savs bērnudārzs, kurā uzņēma bērnus no pusotra gada vecuma un iemācīja viņiem visu, kas dzīvei un skolas gaitu sākumam vajadzīgs. Viņa pati šajā iestādē par darbinieci kļuva, sākot ar 1969.gadu. “Tajā laikā visi strādāja ar sirdi un dvēseli!” viņa sacīja. Agra Maulāne, kādreizējā Lizuma kultūras darbiniece, slavēja savulaik auglīgo kultūras nama, kolhoza “Spars” un ciema padomes sadarbību. Dz.Ozola sacīja, ka kolhozs centās materiāli atbalstīt ciema darbiniekus. “Jūs jau neticēsiet, bet bija laiks, kad ciema priekšnieka alga bija 80 rubļu,” viņa teica. “Spars” piemaksāja arī kultūras darbiniekiem. “To jau mēs visi zinām, ka viens tu neesi nekas. Tikai visiem kopā esot, kaut kas notiek!” teica A.Maulāne. Viņa piesauca, cik skaista bijusi 1.aprīļa svinēšana, cik grandiozi Lizumā pie klātiem galdiem noritēja republikāniskie nozaru darbinieku pasākumi.
Bija laiks, kad ciemā kinofilmu demonstrācijai uz lielā ekrāna bija kultūrvēsturiska nozīme. Lizumnieši lepojās, ka paši pirmie Gulbenes rajonā noskatījās visas jaunākās filmas, kas bija pieejamas Latvijas skatītājiem. Uz vienu un to pašu firmu ciema bērni gāja pat vairākas reizes pēc kārtas. A.Maulāne atceras, ka ar asarām acīs vairākkārt bērnībā noskatījusies kinofimu “Ziloņi – mani draugi”. Kādreizējā Lizuma kinomehāniķe Gaida Audziša pieminēja, ka filmas tika rādītas arī pielāgotos apstākļos, piemēram, šķūņos. Lizumnietis, bijušais ciema padomes priekšsēdētājs Aldis Strads atsaucās, ka Velēnmuižā tieši tādos apstākļos ir pirmo reizi mūžā noskatījies mākslas filmu “Spartaks”.
“Vai atceraties, ka bija tāds rajona pasākums “Mans ciems – mans gods”?” vaicāja A.Maulāne. Un tūlīt viņa piebilda: “Ar kādu lepnumu startēja viss rajons! Tā bija tāda vienotība!” Toreiz kājās sacelts bijis viss Lizums – pašdarbnieki, rokdarbnieki, ciema darbinieki, saimnieces. Dz.Ozola uz šo pasākumu, kas notika ziemā, ieradusies ar baltām krizantēmām, pārsteidzot ar tām visus pasākuma organizatorus.
“Atceraties, ka mums bija tāds veikals “Jogurtiņš”?” atgādināja bijusī Lizuma kultūras nama vadītāja, tagad pagasta pārvaldes lietvede Inta Dārzniece. Šo veikaliņu, kurā bijusi pienotavas produkcija, vadījusi Velta Monika Muižniece. Lizumnieši uz veikalu skrējuši ar trīs litru tilpuma burkām, lai no sirds varētu jogurtu atdzerties.
Gods un slava “Spara” laika Lizuma daiļdārzniecei Austrai Jeļisejevai, kuras mākslinieciskos triepienus pagasta sejā joprojām var sajust, sasmaržot, saredzēt. A.Maulāne saka – Austrai piemitis mūsdienās aktuālais piegājiens, lai apstādījumu ziedēšana pie kultūras nama sāktos pavasarī un turpinātos līdz vēlam rudenim. “Tikai toreiz mēs vēl nezinājām un nesapratām, ka tā ir tāda apzināta, nevis nejauša metode. Viņa bija cilvēks īstajā vietā, īstajā laikā,” sacīja A.Maulāne. “Austrai no dabas bija tas talants ielikts,” teica I.Dārzniece. Bet Dz.Ozola piebilda, ka Austra arī bijusi tā, kura uz Lizumu atvedusi latvāni, nezinādama, kādu postu tas atnesīs. Tomēr klātesošie vienojās, ka daiļdārzniecei, kuras vairs nav šajā saulē, šī kļūda ir jāpiedod. Tieši Austra ir bijusi tā, kura Lizumā pīlādzi padarījusi par plaši izplatītu koku. “Pavērojiet, cik daudz pīlādžu šoruden ir Lizumā,” rosināja Dz.Ozola. Leonila Šuļja, kura senāk strādāja kolhozā “Spars”, atcerējās, ka pie viņas dzīvokļa loga Lizumā augusi ābele, kurai daiļdārzniece liegusi pat pirkstu piedurt. Nācies sarast ar ēnaino logu. Tikai tad, kad A.Jeļisejeva jau bija aizgājusi mūžībā, kāds sadūšojās nozāģēt ābeli. Lizumā joprojām, pieminot A.Jeļisejevu, par viņu saka: “Daiļā.” Lizumā tādā vārdā dēvē tikai šo vienu cilvēku – bijušo ciema daiļdārznieci.
I.Dārzniece bilda, ka bijusī Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva kādā seminārā reiz aizrādījusi, ka laulības, kurās pārus sarakstījuši pašvaldības, nevis dzimtsarakstu nodaļas darbinieki, nav likumīgas. Šis apgalvojums izraisīja smieklu vētru, jo kļuva skaidrs, ka Lizumā ir milzum daudz šādu “nelikumīgu laulību”. A.Strads atzinās, ka viņš kā ciempadomes priekšsēdētājs savulaik ir sarakstījis daudzus pārus. “Neesmu saskaitījis cik, bet daudz. Vienas no interesantākajām laulībām atceros tādas, kad vienlaikus precējās divi brāļi un divas māsas. Toreiz tādas kolektīvās laulības bija retums,” teica A.Strads. Viss bija likumīgi ar īstiem zieģeļiem – visbeidzot secināja tikšanās dalībnieki.
