Sarmis Mednis: “Šodien visām Baltijas valstīm vēl vairāk vajadzētu tuvināties.”
1989.gada 23.augustā gandrīz divi miljoni cilvēku no trīs valstīm sadevās rokās miermīlīgā protesta akcijā, lai apliecinātu ticību brīvībai, demokrātijai un neatkarībai. “Baltijas ceļš” bija nozīmīgākais mirklis ceļā uz Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. “Baltijas ceļš” kļuva par vēsturisku simbolu vienotībai brīvības vārdā.
Pirms 25 gadiem “Baltijas ceļā” Gulbenes rajona cilvēkiem bija iedalīts ceļa posms uz Valmieras–Rūjienas ceļa no Sauļiem līdz Rencēniem, bet tā nebija stingra dogma: tikai tur un nekur citur, tāpēc daudzi dzīvajā ķēdē iesaistījās arī citviet. Šādas masveida akcijas izdošanos vai neizdošanos noteica tikai tautas atsaucība. Latvijas Tautas frontes Gulbenes rajona nodaļas valdes loceklis Juris Zeibārts tolaik laikrakstā “Dzirkstele” ir izteicies, ka LTF Gulbenes nodaļas valde mazliet šaubījusies par novadnieku atsaucību, jo malēniešus esot grūti iekustināt, tomēr rajons turējies godam.
Laimonis Lapsa no Gulbenes stāsta, ka tolaik strādājis Gulbenes ceļu pārvaldē un bijis tautfrontnieks. Arī ”Baltijas ceļā” viņš piedalījies kopā ar savu kolektīvu. 23.augusta izjūtas vēl šodien Laimoņa acīs liek sariesties asarām, jo atmiņas pamazām sāk izbālēt, bet sajūtas paliek. “Braucienu uz “Baltijas ceļu” mums organizēja arī arodbiedrība. Bija cilvēki, kuri, saņemot uzaicinājumu, bez domāšanas atsaucās uzaicinājumam, bet bija arī tādi, kas jautājoši bilda: “Ko mēs tur darīsim? Mums tur nav ko darīt!” Tā viņi teica toreiz, bet šodien kažoks jau ir apgriezts uz otru pusi. Mums tika pateikts, kurā vietā vajadzēs stāvēt. Tas bija kaut kur starp Valmieru un Valku. Ja atkal brauktu pa to ceļu, precīzi varētu parādīt pat vietu, kur stāvējām. No Gulbenes ar iestādes autobusu izbraucām jau laikus. Autobusā brīvu vietu nebija. Šoferis Jānis Lukjanovs, kurš mūs veda, jau ir sen zem zemes. Visi jutāmies pacilāti. Visu ceļu dziedājām latviešu tautas dziesmas, kā arī tās, kurās tika apdziedāta mūsu Latvija. Spriedām par Latvijas nākotni. Vietā, kur mēs stāvējām, ķēdē nekādu pārrāvumu nebija. Arī tie, kuri brauca mums garām, māja ar rokām. Sveicināja un smaidīja. Jutāmies kā viens veselums, kā labi paziņas. Kopā ar mums “Baltijas ceļā” piedalījās arī toreizējais priekšnieks Kārlis Baumanis. Arī mājās braucām ar dziesmu. Emocionālais pacēlums bija vēl lielāks nekā turpbraucot. To vairoja apziņa, ka viss izdevās. Droši vien arī tagad, ja vajadzētu, es piedalītos līdzīgā pasākumā, tikai vajadzētu būt skaidram mērķim. Vēlāk braucām arī uz barikādēm Rīgā,” stāsta L.Lapsa. Arī gulbenietim Jānim Līberam šī diena paliks nedzēšama no atmiņas. Sajūtas glabā arī viņa uzfilmētais materiāls. “Uz “Baltijas ceļu” braucu ar personīgo automašīnu. Cilvēku bija ārkārtīgi daudz. Laiks bija labs. Tad uz 15 minūtēm visi sadevāmies rokās. Toreiz mēs visi domājām par brīvo Latviju. Galveno jau sasniedzām. Manuprāt, līdzīga vienotības akcija varētu būt arī šodien,” uzskata J.Lībers.
Jānis Pēlmanis no Mālmuižas “Baltijas ceļā” piedalījies kopā ar savu ģimeni. “Jaunākajai meitai tolaik bija piecpadsmit gadu, bet dēls bija pirmsiesaukšanas vecumā. Uz noteikto vietu pie Valmieras braucām ar savu automašīnu. Pirms tiešā akcijas sākuma pabraucām uz Cēsu pusi, lai redzētu, cik daudz cilvēku akcija ir spējusi pulcēt. Īpaši daudz to bija pie pilsētām. Bija vietas, kur veidojās pārrāvumi, tāpēc cilvēki domāja, kā tos likvidēt. Mēs joprojām atceramies 23.augusta pievakari pirms 25 gadiem. Neesam aizmirsuši arī vēlākos notikumus,” stāsta J.Pēlmanis.
Arī lejasciemietis Sarmis Mednis, kurš gadu pēc “Baltijas ceļa” tika ievēlēts par Augstākās padomes deputātu un iestājās par latviešu valodas saglabāšanu, joprojām glabā atmiņas par šo vēstures faktu. Viņš bija tas, kurš 1989.gadā Lejasciemā vadīja vietējo Tautas frontes nodaļu un organizēja braucienu uz “Baltijas ceļu”. Lai nekur ķēdē nerastos pārrāvums, lejasciemiešiem līdzi bija sarkanbaltsarkanas lentītes, kas tika izstieptas starp cilvēkiem. Lai zinātu, kas notiek citās Latvijas vietās, līdzi ņemti arī radiouztvērēji. “Baltijas ceļu” S.Mednis joprojām salīdzina ar divām revolūcijām – ekonomikā un politikā, kas notikušas bez asinsizliešanas. Kopā ar viņu bija arī dzīvesbiedre Inta Balode, kura joprojām uzskata, ka “Baltijas ceļa” akcija visiem šķitusi svinīga un ārkārtīgi nozīmīga. Toreiz īpaši liels prieks bijis par to, ka vienotajā cilvēku ķēdē stāvējuši arī paziņas, radi un draugi arī no citām vietām. Viņa atceras, kā atpakaļceļā daudzi akcijas dalībnieki, emociju saviļņoti, piestājuši Gaujas krastā, kur skanējušas dziesmas, raisījušās sarunas un deguši ugunskuri.
“Domāju, ka šodien visām Baltijas valstīm vēl vairāk vajadzētu tuvināties, jo šobrīd arī situācija nav tā labākā. Toreiz, piedaloties “Baltijas ceļā”, es pat iedomāties nevarēju, ka tas būs sākums tik lielām pārmaiņām,” saka I.Balode. S.Mednis atzīst, ka sajūta šobrīd tomēr esot pretrunīga. “Brīvību izkarot mums izdevās. Brīvais darbaspēks tagad brauc, kur vien vēlas, bet līdz īstai demokrātijai mums pašiem vēl ir tālu. Lasīju informāciju, kurā stāstīts, ka cilvēki ir spiesti stāties “Saskaņas” partijā tikai tāpēc, lai saglabātu darbu. Kā redzam, arī Ukrainā un Krievijā par demokrātiju vispār nevar runāt. Šodien ir jākaro katram pašam ar sevi. Diezgan nepatīkama ir arī starptautiskā situācija, tāpēc es priecājos, ka Latvija ir iestājusies NATO un Eiropas Savienībā. Arī eiro valūtai ir savi plusi. Problēmas ir dažādas, tomēr uzskatu, ka galvenie virzieni valstī ir izpildīti – sava valsts, latviešu valoda, demokrātija, zemes reforma, brīvais tirgus. Varbūt atsevišķos jautājumos esam aizrāvušies par daudz, jo diemžēl vieni ir pārāk bagāti, bet otri – pārāk trūcīgi,” saka S.Mednis.
Savu rajonu kaunā nelikām
Pēc aptuveniem aprēķiniem, no Gulbenes rajona Valmieras pusē atradušies apmēram 1000 cilvēku, kuri tur ieradušies ar 20 autobusiem un vairākiem desmitiem vieglo automašīnu. Precīzu skaitu grūti bijis noteikt, jo braucējiem no rajona tikai daļēji izdevies izveidot vienotu kolonnu, jo automašīnu plūsma bijusi nepārtraukta. Transportlīdzekļus no Gulbenes rajona bijis viegli atpazīt jau pa gabalu – pēc vienota noformējuma.
“Nevaru runāt par visu “Baltijas ceļu”, taču tur, kur atradās daļa no mūsu rajona ļaudīm (sinolieši, lizumnieši, gulbenieši), dzīvajā ķēdē nebijis pārtraukuma. Tā kā arī šinī ziņā savu rajonu kaunā vis nelikām,” pirms 25 gadiem raksta J.Zeibārts.
23.augusts skaidri atklāja, ka Baltijas tautas ir cieši vienotas. Cerams, ka šī vienotība pastāvēs uz visiem laikiem. Latvija, Igaunija un Lietuva šajā dienā pirms 25 gadiem parādīja savu īsto gribu – būt saimniekiem savā zemē, nevis svešu kungu komandētām mazākumtautībām. Savu gribu Baltijas valstis pauda nevis ieroču aizsegā, bet mierīgā vienotībā.
2009.gadā nozīmīgākie dokumenti par Baltijas ceļa organizēšanu tika iekļauti UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā.
