Pirms 25 gadiem kopā ar vecāko meitu Madaru biju „Baltijas ceļā”. Stāvējām kaut kur pie Kocēniem. Ja reiz ir pagājuši 25 gadi un diezin vai vēl pēc 25 gadiem pats spēšu aizbraukt uz Rīgu, kā arī Latvijas valdība pasākumu Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, rīko, lai izrādītu cieņu un godu „Baltijas ceļa” dalībniekiem, kuri tajā piedalījās no brīvas sirds, gribēju redzēt, kā viss tur notiek. Gribēju paraudzīties uz „Baltijas ceļu” ar šodienas skatījumu, kā tas tiek vērtēts, ja pats tajā esmu piedalījies. Izpratne par „Baltijas ceļu” šodien noteikti ir. To pastiprina notikumi, kas ir starp Ukrainu un pārējiem. „Baltijas ceļam” bija liela nozīme. Vēlāk uz barikādēm daži aizgāja tādēļ, lai paēstu maizītes, bet „Baltijas ceļā” maizītes nedeva. Pašiem vajadzēja tam organizēties. Domāju, ka ne tikai Latvijas Tautas fronte toreiz paveica ļoti daudz. Arī ļoti daudzi cilvēki, kuriem bija pārliecība par Latvijas neatkarību. Daudzu vairs šodien nav starp mums. Atceros, uz „Baltijas ceļu” braucām ar autobusu. Tajā bija Vera Fiļipova, kura bija saglabājusi Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Nākot tuvāk „Baltijas ceļa” norises vietai, karogu izbāzām pa logu, lai plīvo. Tas nāca no sirds, no pārliecības, kopā summējot šo cilvēku enerģiju. Ja kaut kas tiek organizēts mākslīgi, tad tam nav tāda nozīmīguma. „Baltijas ceļš” notika ar cilvēku dziļu pārliecību. Tā ideja netika uzspiesta no augšas, bet nāca no tautas, tāpēc šim notikumam ir tik plaša rezonanse visā pasaulē. Toreiz neviens nezināja, kā viss beigsies. Visiem tas bija vienalga, jo vadīja apziņa, ka šī akcija ir vajadzīga.
„Baltijas ceļa” akcijai veltītais koncerts pie Brīvības pieminekļa arī bija labs, kvalitatīvs un pārdomāts. Man bija liels un patīkams pārsteigums, sajutos kā goda viesis, ka pie Brīvības pieminekļa bija iespēja sēdēt krēslā un baudīt notiekošo. Tas bija ūnikums! ◆
