Lūk, ko saka kaimiņš Jēcis – nevis tas ir slikti, ko mēs darām, bet tas, kā to darām. Nevar nepiekrist viņa domai. Kāda jēga no politisko partiju skaita, ja tajās noteicēji ir tikai daži cilvēki jeb tā dēvētās lokomotīves? Bet gadu gaitā noskaidrojas, ka šīs lokomotīves nolietojas. Tām trūkst jaunu ideju, tās “buksē”. Visu, kas jau ir bijis aktuāls, arvien piedāvā no jauna. Politikā netiek laisti jauni kadri. Tie pamokās veco aizsegā un aizlaižas. Meklē citu vietu, kur pielietot sava prāta iespējas.
Jēcis pārliecināts, ka pie pastāvošās vēlēšanu sistēmas nekādas vēlēšanas nav jārīko. No katras partijas jāpaņem līderi un jāveido valdība. Nevajadzēs izdot naudu un gaidīt, kad piepildīsies tukšās idejas. Skaidrs ir tas, ka nūja, vienalga, kā rokās tā atrastos, joprojām paliek nūja, tā nevar kļūt ne par mandolīnu, ne par japāņu vēdekli. Gadu gaitā nāk klāt arvien jaunas partijas. Vecie bankrotējošie kadri tās nepārtraukti veido un pasniedz kā jaunus spēkus. Tā ir apzināta spēle, lai gozētos varas un finansiālajā saulē, jo kura gan lokomotīve, savulaik būdama pie valdīšanas, nav solījusi strauju attīstību un uzplaukumu! Ņemsim par piemēru problēmu ar meža cūkām. Kāpēc tās tik briesmīgi savairojās? Tāpēc, ka mednieki finansiāli netika atbalstīti. Tiem jāstrādā pēc labprātības principa. Kāpēc par katru nošauto meža cūku nemaksāt 100 “eurikus” un medību noslēgumā pudeli degvīna piedevām? Un tādas problēmas, kādas izveidojās un veidosies, nebūtu. Te nu ir teiciens – skopais maksā divreiz. Bet lieta tāda, ka šos jautājumus nekoriģē tie, kuriem ir zināšanas šajā jomā, bet koriģē politiķi, kuri no tā neko nesaprot. Politiķu solījumi ir tukša un smieklīga lieta tautas acīs, jo plaisa starp bagāto un trūcīgo slāni nesamazinās, bet kļūst lielāka. Dažiem ir viss – peldas bagātībā, citi turpretim strādā un gaida, kad dzīve kļūs vieglāka, bet nevar sagaidīt un laižas projām. Te taču jautājums ir skaidrs. Skaidrs, kas ir jādara, bet kāpēc tas netiek darīts? ◆
