Līdz šai baltai dienai es nebiju zinājis, ka tik ļoti mīlu cūkas. Viņas taču ne pie kā nav vainīgas. To sapratu, kad viņdien biju aizbraucis ciemos pie saviem lauku radiem uz ārkārtas situācijas zonu. Savu švāģerieni atradu kūtī raudam. Viņa bija apķērusies ap kaklu savam suķim un brēca, vai sirdi pušu plēšot. Gribēju jau līdzi kaukt un žēloties par to nolādēto Āfrikas mēri, kas Latvijas cūkas dzen kapā un cilvēkus badā, bet tad stingri pateicu savai radiniecei: “Noslauki seju! Pietiek raudāt! Nav jau tie biodrošības pasākumi tik neizpildāmi. Izpildīsim! Būs savs ruksis dzīvotājs, nebūs jānokauj. Mēs to nepieļausim!”
Un, dritvaikociņ, sākās jezga ar visiem tiem paklājiem, dezinfekciju, caurumu aizbāšanu un sienu balsināšanu kūtī, kaķu dzenāšanu, žurku indēšanu un manas brāļasievas mazgāšanu. Tagad švāģerienes cūka dzīvo labāk par viņu pašu un ēd kā restorānā. Maltīte suķim tiek gatavota uz dzīvas uguns, ilgi un cītīgi. Un švāģeriene ruksim ēdienu pienes sapucējusies visa iekš balta apģērba. Kā oficiante. Vakar biju atkal ciemos pie saviem lauku radiem un to visu redzēju pats savām acīm. Es viņiem jautāju: “Sakiet, nu kāpēc jums bija vajadzīga sērga, lai jūs beidzot tam savam baroklim radītu Eiropas Savienības prasībām atbilstošus dzīves apstākļus?”
Brālis un švāģeriene arī nemaz vairs neizskatījās nopuņķojušies. Tieši otrādi! “Vai tu zini, Anton, šī cūku sērgas ažiotāža ir dikti aizdomīga?” bračka ieminējās. “Kā tā?” es tincināju. Man par pārsteigumu atskanēja “mednieku stāsts”, par kura ticamību joprojām šaubos. Brāļuks teica, ka viņa medību kolektīvā daži esot iemanījušies gūt peļņu uz sērgas rēķina. No vienas vienīgas nomedītās meža cūkas iekšām paraugus analīzēm mednieki nodevuši kā no veselām trim cūkām! Par to valsts samaksājusi trīskāršu cenu – 3×30 eiro! Liels bijis mednieku izbrīns, kad Pārtikas un veterinārais dienests divos gadījumos atzinis, ka cūka ir vesela, un vienā, ka tā tomēr ir slima ar mēri. Dienests prasījis, lai slimās cūkas ķermeni nodod iznīcināšanai krematorijā, tad par to maksātu 200 eiro. Bet medniekiem nācās melot, ka meža kuili jau iznīcinājuši paši, sadedzinot uz sārta, kaut patiesībā suķis sen jau bija sadalīts un apēsts. “Tici vai netici, bet es tev stāstu baltu patiesību!” man klārēja bračkiņš. “Un jums nebija kauna tā piešmaukt valsti?” es prasīju. Bračka iebilda, ka vēl nevarot zināt, kurš kuru āzē vairāk. Vai es atceroties 1982.gada nagu un ragu sērgu? Kā nu ne! “Kāpēc tolaik neviens mums nelika lopus nokaut? Kāpēc tagad cilvēkiem liek to masveidā darīt?” vaicāja mans asinsrads. Pirms 30 gadiem sērgas laikā neviens neuzdrīkstējās lopus šurpu turpu vadāt. Tas tika kontrolēts. Brālis redzējis, kā nupat Jaunavas Marijas debesīs braukšanas svētkos Aglonai cauri braukušas “fūres” ar cūkām. “Vai tas ir normāli?” viņš man jautāja. Un runāja tālāk: “Kāpēc medniekam par nomedītu meža cūku mēra laikā maksā 200 eiro, bet zemnieciņam par nokautu vaislas mājas cūku kompensācija ir 115 eiro, par nobarojamo cūku – 65 eiro, par piena sivēnu – nieka 25 eiro?” Viņš izteica hipotēzi, ka tiek realizēts slepens plāns ar nolūku atņemt latviešiem visas cūkas. Bet ēst mums gribēsies. Un tad mēs palīdzēsim citām valstīm atbrīvoties no gadu desmitiem veca saldētās cūkgaļas uzkrājuma. Brr… “Tomēr mūsu ģimenei tas nedraud. Mēs taču savu ruksi nosargājām!” es optimisma pilns pārtraucu brāļa runas plūdus. Man tomēr gribētos, lai viss, ko viņš teica, būtu tikai tāds neizdevies joks. Kā jūs domājat? ◆
