Inita Savicka
Starp Vidzemes veiksmes stāstiem iekļuvis arī gulbenietes Solvitas Ročānes vadītais uzņēmums “Tavai un manai veselībai”. Veselības un atpūtas centra, kas vērsts uz rehabilitāciju, īpašniece atzīst, ka viņai tas ir milzīgs pārsteigums. “Patiesībā par veiksmi to nevar saukt, jo visa pamatā ir liels darbs. Latvijā un mūsu novadā ir daudz darbīgu cilvēku, tāpēc tas, ka šogad esmu atzīta par vienu no Vidzemes veiksmīgākajiem uzņēmējiem, mani ļoti iepriecina. Tas liecina, ka mūsu uzņēmums ir pamanīts un novērtēts,” saka Solvita.
– Uzņēmuma radīšana un vadīšana – sens jūsu lolots sapnis?
– Tā vienkārši ir sanācis. Mana prioritāte ir medicīna un darbs tajā, nevis uzņēmējdarbība. Medicīnā mani ievirzīja mana krustmāte, kas strādāja Ķemeru sanatorijā par vecāko māsu, un manas bērnības vasaras pagāja šajā sanatorijā. Es daudz ko redzēju, kā un kas tur notiek. Visvairāk man patika procedūru telpa, kur veica injekcijas, ļoti interesanti bija ūdensdziedniecības nodaļā. Varbūt tāpēc man patīk sērūdens un dūņu smarža. Tāpēc nevar teikt, ka tam, ko es daru, nav bijušas saknes. Ir. Viss ir lēnām sakārtojies. Vienmēr esmu teikusi, ka man blakus ir labi cilvēki, kas man ir palīdzējuši.
Pirms uzsāku uzņēmējdarbību, strādāju Gulbenes slimnīcā. Šajās telpās (Gulbene, Rīgas iela 55a – red.) esam jau 15 gadus. SIA „Tavai un manai veselībai” dibināta 2003.gadā. Pirms tam strādāju individuāli. Tā ir milzīga atbildība – būt par uzņēmēju. Ja esi viens, paļaujies tikai uz sevi, bet, ja ir darbinieki, ir jāuzņemas atbildība par šiem cilvēkiem. Viņi rēķinās ar to, ka šeit būs darbs un alga. Kad pieņēmu pirmos darbiniekus, es ļoti uztraucos. Vispirms darbā pieņēmu tikai vienu cilvēku. Strādājām centīgi un sapratām, ka vajag paplašināties un dažādot pakalpojumu klāstu. Gulbene ir maza pilsēta, un šeit pakalpojumu joma darbojas citādāk nekā lielpilsētā. Pie mums klienti iet pie konkrētā speciālista, jo to pazīst un uzticas. Mēs procedūru laikā parunājamies, uzklausām, kas priecē un kas skumdina. Tas ir jauki! Mums ir brīnišķīga nodarbošanās, jo mūs apciemo tie, kas to vēlas. Mums nav negatīvu emociju un negatīvu kontaktu, lai gan darbs ar cilvēkiem nav tik viegls, kā izklausās. Katram ir savas vājības, īpatnības un kaprīzes, taču speciālistam ir jāpaliek profesionālam – klients ir kungs.
– Kā ir veicies šajos 15 gados?
– Ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi – kā dzīvē! Krīzes gadi mums bija tādi paši kā visiem – ar dažādu smagu jautājumu risināšanu un smagām domām. Bet man ir paveicies, jo blakus vienmēr ir brīnišķīgi cilvēki. Man ir ļoti jāpateicas darbiniekiem par lojālo attieksmi laikā, kad bija grūti, un savukārt klientiem paldies par uzticību! Krīzes laiks bija smags, šobrīd ir vieglāk. Kas gan būtu uzņēmums bez darbiniekiem? Tad esi viens pats kā pirksts. Šobrīd esam pilna plauksta – pieci cilvēki. Ja uzņēmējs vēlas, lai darbinieki produktīvi strādā, tad viņiem ir jāsaņem atbilstošs atalgojums un jārod savā darbā prieks. Ne mazāk svarīgs ir draudzīgs uzņēmuma mikroklimats, tāpēc cenšos kolektīvam organizēt dažādus izklaides pasākumus. Maniem darbiniekiem patīk savs darbs, viņi papildina savas zināšanas kursos un semināros, tāpēc man tas dod spēku un prieku strādāt. Ir realizēti divi projekti, kuros piesaistīts Eiropas līdzfinansējums – iegādāta zemūdens masāžas vanna un kardiotrenažieri, savukārt otra projekta gaitā – limfodrenāžas aparāts. Šīs inovācijas klienti ir atzinuši par veiksmīgām un noderīgām. Ja reiz Eiropas Savienība piedāvā, tad kāpēc gan nestartēt vēl? Tas ir finansiāls atbalsts, lai realizētu jau sen lolotus sapņus, kā arī kādu jaunu, pārdrošu ideju.
– Vai cilvēki arvien vairāk izvēlas veselības un skaistumkopšanas pakalpojumus?
– Cilvēki par veselību un skaistumu domā vairāk, jo mūsdienu sabiedrībā būt veselam, skaistam, veiksmīgam un laimīgam ir gandrīz modes kliedziens. Par to tiek visur rakstīts un runāts. Cilvēki ļoti cenšas uzturēt formu, taču gribu teikt, ka labi justies var tikai tad, ja pats esi sev draugs. Cilvēki domā par profilaksi. Noteikti jāsaka paldies mediķiem un masu saziņas līdzekļiem, jo daudz tiek rakstīts, kā pats sev var palīdzēt. Cilvēki saprot, ja vajadzēs doties uz slimnīcu vai būs nepieciešama nopietna ārstēšanās, tas būs sarežģīti un ļoti dārgi. Tomēr situācija medicīnā Latvijā ir traģiska. Man sāp sirds par to.
– Gulbenē, jūsuprāt, ir daudz iespēju sākt darboties jauniem uzņēmējiem?
– Domāju, ka jā. Vajag tikai ideju un gribēšanu darboties. Jāsaprot, ka uzreiz bagāts nevar kļūt – ne pirmajā, ne otrajā, ne trešajā gadā, varbūt nekad. Tad tai tiešām ir jābūt milzīgai veiksmei, lai ar savu ideju uzreiz nopelnītu miljonu. Varbūt šķiet, ja uzreiz nevar nopelnīt lielu naudu, tad nav vērts nemaz sākt un labāk kaut vai braukt uz ārzemēm strādāt, jo tur ir iespēja saņemt lielāku atalgojumu. Labi, ja tas ir sirdsdarbs un sagādā prieku… Jebkurā gadījumā tā ir liela pieredze – pabūt ārpus Latvijas, redzēt, kā cilvēki dzīvo un strādā tur. Varbūt var aizgūt kādu biznesa ideju vai arī sapelnīt starta kapitālam, lai uzsāktu darbošanos Latvijā. Nav tā, ka jaunajiem uzņēmējiem valsts nepalīdz. Ir daudz un dažādas iespējas saņemt palīdzību. Es ieteiktu atrast kādu mentoru, kas pamāca un palīdz spert pirmos soļus biznesā. To es saku no pieredzes, jo man palīdzēja mani draugi.
– Kas mazajiem uzņēmumiem sarežģī ikdienu?
– Viennozīmīgi – nodokļu politika. Dažreiz rodas iespaids, ka valsts gudrās galvas ir aizmirsušas par mazajiem uzņēmējiem, jo viņi nesaprot, kā mēs strādājam. Nodokļu politika ir neizpildāma. Varbūt lielie uzņēmumi var tā strādāt, mums, mazajiem, ir grūti. Ir daudz jādomā, lai varētu izķepuroties. Domāju, ka krietni vairāk būtu šādu mazu uzņēmēju, kas uztur sevi, savu ģimeni un iedod darbu vēl citiem cilvēkiem, ja valsts attieksme šajā jautājumā būtu citāda. Nav jūtams atbalsts.
– Esat ne tikai uzņēmēja, bet arī sabiedriski aktīva?
– Jau trešo gadu dejoju deju kolektīvā “Apinītis”. Dejot mani uzrunāja Edīte Ķikuste. Kādreiz – skolas laikā – es dejoju, bet vēlāk man nebija laika sabiedriskajai dzīvei. Vajadzēja mācīties, precēties, audzināt bērnus, domāt par biznesu. Pirms krīzes laika mēs ļoti strādājām, pat līdz pusē desmitiem vakarā, tāpēc var teikt, ka krīze savā ziņā nesa pozitīvas pārmaiņas. Kāpēc? Jo tad parādījās brīvs laiks, vakaros ātrāk biju mājās, un dejošana mani aizrauj. Mēs ģimenē visi esam dejotāji, laikam tādi gēni! Mani „apinīši” ir jauki un atraktīvi cilvēki, viņi mani uzņēma kolektīvā ļoti draudzīgi, tāpēc eju uz mēģinājumiem ar prieku – satikties, izsmieties, aizmirsties un izkustēties, kas nav mazsvarīgi. Kādreiz man ļoti patika rokdarbi – šūt, adīt, tamborēt, bet tagad labprātāk lasu grāmatas.
15 gadi ir aizritējuši milzīgā darbā un ļoti ātri. Dēls šogad uzsāks mācības 10.klasē, bet meita – studijas Rīgas Stradiņa Universitātē, jo vēlas savu nākotni saistīt ar diplomātiju. Man ir maza cerība, ka dēls savu dzīvi saistīs ar medicīnu, bet varbūt nākamā paaudze… Man ir liels prieks un lepnums par saviem bērniem. Viņi ir tie, kas mani virza. Domāju, ka ikvienai sievietei pati lielākā laime un gandarījums ir savi bērni. ◆
Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Solvita Ročāne.
◆ Dzimusi: Gulbenē.
◆ Mācījusies: Kr.Valdemāra astoņgadīgajā skolā, Gulbenes 1.vidusskolā, P.Dauges 1. medicīnas skolā (tag. Rīgas 1. medicīnas koledža), Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā.
◆ Ģimene: dēls Roberts, meita Kate Annija, mamma Maira, tētis Jānis, suņu meitene Tifānija un kaķene pensionāre Alvīne Mine.
◆ Darbs: salona “Tavai un manai veselībai” īpašniece.
