Uz vietu, kur tagad atrodas Līgo pagasta „Stigas”, kādreiz vedusi tikai šaura stidziņa, tāpēc pirmie šo māju saimnieki savai mājvietai izraudzījušies šo nosaukumu. Šodien „Stigās” saticīgi sadzīvo trīs paaudzes. Jevgenijai un Jēkabam Lietaviešiem pieder vecākās paaudzes gods. Viņi abi kopā ir jau 55 gadus un 27.decembrī svinēs smaragda kāzu jubileju. „Viņa man ir vislabākā! Viņš man ir vislabākais!” tā viņi joprojām viens otram atzīstas mīlestībā.
„Kad Jēkabs ir kaut kur aizstaigājis un kavējas, es, viņu gaidīdama, staigāju no viena loga pie otra. Sirds tad ir tik nemierīga. Tik ilgi jau esam kopā, ka esam kļuvuši kā viens vesels. Nāciet, nāciet, paraugiet, kur mēs abi mitināmies!” Jevgenija ved uz istabu, kas ir viņu abu pasaule, pilna ar lietām, kas diendienā atgādina par kādu viņu kopdzīves notikumu. No skapjaugšas uz abiem noraugās zila stikla vāze – vienīgā kāzu dāvana. Tajā Jevgenija vienmēr likusi Jēkaba dāvātās tumši sarkanās rozes. Abiem vismīļākās, smaržīgākās, ar ērkšķiem, bez kuriem nav iedomājam neviena cilvēka dzīve. Par mirkli no kāzu jubilāru pāru godināšanas pasākuma šā gada 17.maijā Gulbenē joprojām atgādina Līgo pagasta pārvaldnieka sniegtais ziedu pušķis, kam blakām iekārtojusies lelle, ko abiem dāvinājis znots, meitu par sievu apņemdams, bet Jevgenijas 50. dzimšanas dienas svinības atmiņā atsauc liels brūns rotaļu lācis. „Paskat, kas mums te žurnālu, kurus uz maiņām lasām. Mums jau nekur nav jāsteidzas, jo visas mājas rūpes uzņēmusies vedekla, kura atvēl arī man kādu darāmo, kad piesakos palīdzēt. Mēs ar Jēkabu tagad sildāmies bērnu, mazbērnu un viens otra mīlestībā. Šodien jaunākais mazdēls Oskars aizbrauca uz Valmieru, jo kļuvis par studentu. Solīja rītvakar būt mājās, bet es jau skumstu pēc viņa,” Jevgenija ļauj vaļu emocijām, piebilstot, ka nevar iedomāties, kāda būtu dzīve, ja apkārt neskanētu tuvinieku balsis. Tā ir vārdos nepausta drošības sajūta, kas ir tik nepieciešama, ja gadu skaits sniedzas pāri septītajam gadu desmitam.
Klusi, nevienam nezinot
„Stigas” ir Jēkaba vecāku mājas, bet Jevgenijas dzimtā puse, kā viņa pati saka, ir zilo ezeru zeme Latgale, kur ir Šķilbēnu pagasts un Upīšu ciems, kur pabeigta pamatskola, ļaujot tālākajam izglītības ceļam aizvest uz Malnavas sovhoztehnikumu. Būdama ceturtā kursa audzēkne, Jevgenija kā topošā zootehniķe 1955.gadā nosūtīta praksē uz Staļina vārdā nosaukto saimniecību Līgo pagastā. Prakses laikā viņai uz Jēkabu, kurš tolaik, jauns puika būdams, strādājis ar traktoru par piekabinātāju, tikai pāris reizes radusies izdevība uzmest skatienu. Jēkabs papildina, ka darba mūžā bijis gan traktorists, gan šoferis, gan kombainieris, gan darbnīcu vadītājs un inženieris. „Visa dzīve aizskrējusi vienā steigā,” nopūšas Jēkabs. Jevgenija turpina ritināt atmiņu kamolu, stāstot, ka, prakses laikam beidzoties, aizbraukusi uz Malnavu. Jaunā praktikante toreizējai kolhoza vadībai iepatikusies, tāpēc Jevgenija saņēmusi darba piedāvājumu. Uzreiz iecelta par galveno zootehniķi, pūrā saņemot arī dzīvokli. Jēkabs rudenī iesaukts dienestā. „Toreiz mūs abus nekas tuvāk nesaistīja, bet pavadīt pavadīju. Arī vēstules netikām viens otram rakstījuši. Jēkaba māte strādāja fermā par pārzini, tāpēc šad tad apvaicājos, kā Jēkabam klājas. Draudzēties sākām tad, kad Jēkabs atgriezās no dienesta. Tā nu abi dauzījāmies, līdz Jēkabs beidzot sacīja, ka ir jānoslēdz laulība. Laikam jau abi nopietni ņēmām to visu,” smejas Jevgenija. „Ceļos viņas priekšā nemetos. Abi ar tēvu aizbraucām pie Jevgenijas uz dzīvokli. Tēvs ar māti „Stigās” dzīvoja divi vien. Pārējie trīs brāļi bija savā dzīvē, tāpēc tēvs teica, ka Geņai jāpārceļas pie manis uz „Stigām”,” papildina Jēkabs. Abi norunājuši, ka 1959.gada 27.decembrī, nevienam nezinot, klusi, kad būs beigusies kolhoza valdes sēde, Līgo ciema padomē reģistrēs laulību. Sēdušies Jēkaba vadītajā smagajā automašīnā un braukuši uz centru. „Nemaz tik klusi mums viss nesanāca. Kāds automašīnai bija kaut ko atslēdzis, lai nevaram pēc sarakstīšanās uzreiz atbraukt atpakaļ. Bija gādāts gan par torti, gan šmorētām pīlēm un šampanieti,” atceras Jevgenija un Jēkabs. Pēc tam vairākas dienas kāzas svinētas Latgalē Jevgenijas tēva mājās.
Tas bija tāds salikums
„Kad izlēmu precēt Geņu, nevienam padomu neprasīju. Jau toreiz sapratu, ka mēs viens otram esam īstie. Tas bija tāds salikums, kad abiem viss sapasē. Visādi ir gājis. Esam arī pastrīdējušies, bet vienmēr viens piekāpās pirmais. Dzīve visu tā izkārtoja, ka nebija jau pat par ko strīdēties,” Jēkabs mēģina atklāt ilgas kopdzīves noslēpumu un uzslavē dēlu Ilmāru, kurš kopā ar savu dzīvesbiedri Baibu ir jau trīsdesmit gadus. „Bija, kas mani brīdināja, ka nebūs viegli sadzīvot ar četru dēlu māti zem viena jumta, bet kopā nodzīvojām divdesmit gadus līdz viņas aiziešanai mūžībā, viena otrai nevienu sliktu vārdu nepateikušas,” stāsta Jevgenija. Prasmi sadzīvot ar znotiem un vedeklu viņa centusies ievērot vienmēr. Vecāki ar lepnumu stāsta gan par dēlu Ilmāru, gan meitu Ingūnu, kura strādā par matemātikas skolotāju Gulbenes novada valsts ģimnāzijā, gan par mazdēliem Andri, Jorenu, mazmeitu Daci un pārējiem. Katram tiek pa labam un mīļam vārdam, jo citādāk viņi neprot.
Kopā uz Dziesmu svētkiem
Smeldze Jevgenijas balsī iezogas, atceroties, kā tika izputināta saimniecība un līdzi tam viss darba mūžs, kas atdots galvenās zootehniķes amatam. Tas novedis līdz nervu sabrukumam un trim slimnīcā pavadītiem mēnešiem. Jēkabs steidz iebilst pagājušā laika atcerei, zinot, cik grūti tolaik bijis viņa mīļotajai Geņai. „Labāk atceries tos jaukos laikus, kad abi braucām uz lielajiem Dziesmu un Deju svētkiem Rīgā. Abi dancojām skolotājas Eglītes vadītajā deju kolektīvā. Piedalījāmies trīs Dziesmu svētkos,” lepojas saimnieks, bet Jevgenija ļaujas uzslavai, ka Jēkabs vienmēr bijis izveicīgs dejotājs. Valsi plaši griezis uz abām pusēm. Prātā nāk sens ticējums, ka tiem, kam saskan dejā, saskan arī dzīvē. Kamēr Jēkabs stāsta, ka savos 78 gados esot liels sporta pārraižu vērotājs televīzijā, Jevgenija ceļ galdā biezu fotoalbumu. Katru gadu viņa iekārto vismaz vienu šādu albumu, kas stāsta par visiem notikumiem un ar tiem saistītajiem cilvēkiem. Šim gadam laikam vajadzēšot divus. Fotogrāfijās viņas acis vispirms uzmeklē Jēkabu, bet Jēkabs rauga pēc savas Jevgenijas. ◆
