Pilsētas viesiem šeit ir ko redzēt un ir ko darīt
“Dzirkstele” turpina ciemoties kaimiņu novados. Un šoreiz dodamies uz Balviem. Balvu kā apdzīvotas vietas vēsture veidojusies vairākus gadsimtus. Atpazīstamākie pilsētas objekti ir muižas pils ēka ezera krastā, akmeņu kompozīcijas Lāča dārzā. Tā, kā gulbenieši vasarā priecājās par strūklaku “Pakur, pakur”, tā balvenieši – par strūklaku „Plaukstošā ūdensroze”.
Bet kas tad Balvos ir tāds īpašs, kā pie mums, Gulbenē, nav, bet pēc kā tīko tik daudzi? Nu, protams, peldbaseins. Arī “Dzirksteles” pirmā pieturvieta ir Balvu peldbaseins.
Peldbaseina darbinieki labprāt pastāsta un arī parāda atsauksmju grāmatā atstātos ierakstus no gulbeniešiem. To nav mazums un visi pozitīvi! Peldēt gribētāju kļūstot arvien vairāk. Darbinieki slavē kaimiņus – gulbeniešus, alūksniešus -, jo varot redzēt, ka viņiem ir svarīgs veselīgs dzīvesveids. Braucot peldēt ne tikai brīvdienās, bet arī darbdienās – no rīta, pusdienlaikā un vakarā.
Peldbaseina ēkā iecienīta arī sāls istaba. Arī to apmeklē cilvēki no kaimiņu novadiem, lai uzlabotu veselību, imunitāti, arī, ja ir ādas problēmas, tā palīdzot. Šīs istabas izveidošanai izmantotas divas tonnas sāls.
Tālāk dodamies pastaigā pa pilsētas centru, kur nevar nepamanīt pareizticīgo baznīcu. Iepriekšējā baznīca nodega 1985.gadā. Kopš tā laika dievnams tika iekārtots blakus esošajā ēkā, kur iepriekš atradās grāmatveikals. Tagad noslēgumam tuvojas jaunā dievnama celtniecība, kas ir tikusi gaidīta vairāk nekā 20 gadus. No koka baļķiem būvēto dievnamu balvenieši ir saņēmuši kā dāvanu no pleskaviešiem.
Balvos nevar nepastaigāties pa parku, gar ezera krastu. Cerējām sastapt arī kādu makšķernieku, kuri parasti ir redzami ezera krastā, bet šajā dienā neviena nebija. Noejam arī gar kādreizējo Balvu muižu un tālāk dodamies uz tūrisma informācijas centru, kas atrodas turpat blakus Balvu muzejam.
Tūrisma informācijas centrā mūs laipni sagaida Ineta Krakupe, kura ir tūrisma organizatore Balvu novadā. Vaicājot, ko Balvos ciemiņiem būtu vērts apskatīt, viņa uzreiz min, ka Balvu novada muzejs savus apmeklētājus pavisam drīz sagaidīs ar jaunām ekspozīcijām. “Mums būs moderna ekspozīcija par Ziemeļlatgales, tas ir, bijušā Balvu rajona amatniekiem, etnogrāfiskajiem ansambļiem, interesantām kolekcijām, siera sējējiem, zivju žāvētājiem un daudz ko citu,” saka I.Krakupe.
Viņa stāsta, ka vasarā gan vietējiem, gan ciemiņiem patīk vizināties ar plostu “Vilnītis” pa Balvu ezeru. Pilsētā esot labiekārtotas pludmales, līdz ar to arī pieeja ūdenim. Var, piemēram, piebraukt pie paša ezera un ielaist savu laivu. Ir vietas, kur var iznomāt laivas. Jau otro vasaru notikušas ūdensmotociklu sacensības, iespējams, tās notiks arī turpmāk. Noteikti ir vērts doties arī uz Lāča dārzu, kur var apskatīt balvenieša Ērika Kanaviņa seno amatu darbnīcu. “Balvi ir īpaši ar to, ka mums vienīgajiem ir Lāča dārzs. Tikai mums ir visskaistākā strūklaka “ūdensroze”. Un Balvi ir kā vārti uz Latgali,” saka I.Krakupe un piebilst, ka pērn Balvus apmeklējis ļoti daudz kurzemnieku, šogad vairāk no Latgales un Vidzemes. Cilvēki parasti vēlas apskatīt amatnieku darbnīcas, savukārt ģimenes ar bērniem meklē vietas, kur var darboties, un tās ir atrodamas ārpus pilsētas. Ir bišu māja, zirgu sētas. “Pēdējos gados ģimenes ar bērniem arvien vairāk vaicā apskatīt lauku sētas, kur ir govis, cūkas, putni,” stāsta I.Krakupe.
“Dzirkstelei” tiek dota ekskluzīva iespēja apskatīt Balvu muzeja jaunās ekspozīcijas. To vēl paši vietējie nav redzējuši. Muzejs mūs pārsteidz. Pat ļoti. Neko tik modernu nebijām gaidījuši redzēt. “Mums ir teikuši, ka Latgalē Balvu muzejs ir otrais labākais muzejs aiz Rotko centra, kas ir Daugavpilī,” saka I.Krakupe un piebilst, ka muzejs ir apmeklētākais objekts novadā. Proti, vairāk nekā 10 000 apmeklētāju gadā.
Balvu muzeja modernizēto un digitalizēto Ziemeļlatgales nemateriālās kultūras mantojumam veltīto ekspozīciju varēs apskatīt ar 30.septembri. I.Krakupe “Dzirksteli” ved uz telpu, kuras vidū ir izveidots stilizēts pakalns un visapkārt tam vairāki videoekrāni par konkrēto tēmu. Apsēžoties zvilnī, austiņās skan teksts, mūzika, kuru dzird un priekšā ekrānā redz, piemēram, kā dzied Medņevas etnogrāfiskais ansamblis. Tas ir interesents un aizraujošs veids, kā informācija tiek pasniegta muzeja apmeklētājam.
Pēc Balvu muzeja apmeklējuma mūsu ceļš ved uz Lāča dārzu, kur nonākam arī līdz seno amatu darbnīcai. Tajā sastopam ļoti laipnu vīru vārdā Gundaris Kravalis. Tieši tā – Gundaris, nevis Gundars. Nevienu citu ne mēs, ne arī viņš pats ar tādu vārdu nepazīstot. Gundaris nav vietējais. Pie Ērika Kanaviņa, kurš saimnieko seno amatu darbnīcā, viņš grib iemācīties darboties ar koku. Viņš Ēriku raksturo kā ārkārtīgi interesentu cilvēku, kurš nepārtraukti ģenerējot jaunas idejas. Gundaris ir sajūsmā gan par Latgali, gan arī balveniešiem. “Latgale ir kolosāla, bet tajā pašā laikā īpatnēja un savdabīga. Balvos mani fascinē akmeņi Lāča dārzā un cilvēki, jo cilvēki šeit ir ārkārtīgi labestīgi, gaiši, atvērti un godīgi. Te neko nezog. Par to es brīnos! Rīgā tā nav. Ja esi nonācis grūtībās, sveši cilvēki palīdz. Cilvēki šeit uzticas. Bet te arī dzer. Un tas ir nepārtraukti, bet neviens nav “pillā”. Un te nav kautiņu, skandālu. Es to saucu par kodienu blūza ritmā, jo nekas nemainās,” savus novērojums klāsta Gundaris.
Bijušajā šautuvē amatnieks, galdniecības meistars Ēriks izveidojis seno amatu rīku darbnīcu. “Senčiem palika instrumenti, un gribējās tos saglabāt piemiņai, kā arī radās interese par vecajiem instrumentiem. Sāku tos vākt, atdeva arī cilvēki. Bija jau tik daudz, ka vajadzēja telpas,” stāsta Ēriks. Aizritējuši jau astoņi gadi, kopš viņš izveidojis šajās telpās seno amatu darbnīcu. Šo gadu laikā daudz kas ir saradies – sena koka virpa, vecas šujmašīnas, zāģi, gludekļi, galdnieku ēveles un daudzi citi darbarīki, arī mēbeles. Gandrīz katrai lietai ir savs stāsts. Ir lietas, kas atrastas metāllūžņos. Pie viņa nāk ciemos gan skolēnu grupas, gan ekskursanti, gan arī jaunie pāri, kuriem seno amatu darbnīcā jāiztur vairāki pārbaudījumi. Jaunajiem pāriem tiek dota iespēja cept bada pankūkas, jaunā sieva šuj ar veco šujmašīnu, bet vīrs gludina ar veco pletīzeru, kā arī lej laimes, kaļ naglas. Papīru, uz kura jaunais pāris uzrakstījis savus netikumus, ielādē lielgabalā un izšauj nebūtībā. Tāpat jaunajam pārim ir iespēja zāģēt ar 192 gadus vecu zāģi, tā pārbaudot savu saderību.
Savukārt ar plostu “Vilnītis” pa Balvu ezeru jau sesto gadu Ēriks vizina gan vietējos, gan ciemiņus. Kāds jaunais pāris plostu pat esot izvēlējies kā savu sarakstīšanās un gredzenu mīšanas vietu.
“Plosta nosaukums ir “Vilnītis”. Lasot sēnes, ienāca prātā ideja, kāpēc gan uz plosta “Vilnītis” neizvārīt vilnīšu zupu?”
Ērikam Balvi šķiet īpaši ar to, ka tā ir mazpilsēta, kur ir ezers. Tā esot bagātība, tāpēc jau arī būvējis plostu. Viņš arī pastāsta, ka lielie laukakmeņu krāvumi kādreiz Lāča dārzā nemaz nav bijuši. Tie esot atvesti 1991.gadā. “Divi mākslinieki izdomāja, ka akmeņi te varētu iederēties. Mērķa īpaša tam nebija. Pilsētas “mērs” viņus atbalstīja. Liela nauda te bija iegrūsta, tāpēc arī cilvēkiem bija pretenzijas. Bet man akmeņi netraucē,” saka Ēriks un piebilst, ka leģenda vēstot, ka muižnieku laikos cilvēkiem palīdzējis pieradināts lācis, savukārt pirms daudziem gadu desmitiem šī zeme tika piešķirta Kārlim Lācim, tāpēc arī nosaukums tāds – Lāča dārzs.
