“Nekad vairs neņemšu nevie-nu stopētāju,” – tā tagad saka daudzi autovadītāji. Kā sazvērējušies! Vai viņiem izdosies pārmācīt visus, kas stāv ceļmalās ar paceltām rokām? Domāju – kā stāvējuši, tā stāvēs. Un vienmēr atradīsies autovadītāji, kas pažēlos viņus. Stopēšana daudziem nav nekāds niķis, bet vienīgā iespēja nokļūt no punkta “A” punktā “B”. Un ne jau tikai tāpēc, ka nav pašiem sava auto vai autobuss nekursē. Stopēšana ir sociāla problēma jeb sabiedrības nabadzības līmeņa rādītājs. “Uzrakstiet par to! Uzrakstiet, cik bīstama ir stopēšana!” man rosināja kāds Valsts policijas Gulbenes iecirkņa darbinieks saistībā ar neseno šausminošo Gulbenes notikumu, kad stopētājs nogalināja autovadītāju. Iebildu: vai mazums mēs par šādu tēmu esam rakstījuši? “Cik nav bijis gadījumu, kad kāds ir ticis aplaupīts, izvarots, nogalināts. Rakstiet par to!” saka policists. Bet par šādiem gadījumiem, ja vien tie nebeidzas letāli, policija bieži vien sabiedrību neinformē. Cietušie nevēlas! Sevišķi jau tad, ja ir piedzīvota seksuālā vardarbība. Bieži vien tā arī neuzzinām, ka no stopētāja rokas cietis kāds autovadītājs, jo šādus gadījumus nav nemaz tik vienkārši atšķetināmi. Patiesība atklājas vēlāk, kad plašsaziņas līdzekļi jau aizmirsuši, ka kaut kad kaut kur novadā atrasta sadegusi automašīna ar līķi… Un tomēr ir tik cilvēciski saprotama, tik kristīga vēlme palīdzēt kādam, kas stāv ar paceltu roku ceļmalā. Vai ļausim, ka dažu neliešu dēļ mūsos sagrūst labticība?
