(Turpinās no 16.septembra laikraksta)
Kad iestūrējam “Jumbo” pasaulē, mazdēliņa acis ieplešas un skatiens neatslābst krietnu laika sprīdi – viss ir tik krāsains un košs! Ar piecu mēnešu pieredzi – tik neizprotams un neaptverams. Sekoju viņa skatienam, ieklausos gugināšanā un stāstu – par grabuļiem un pīkstuļiem, par mašīnām un bumbām…
Kad jūtu – nu tā visa ir gana, stūrējam laukā, tikai tagad, pētot mantas un krāsas, pa eskalatoriem esam uzbraukuši līdz augšas stāvam. Vēlreiz iekutas pakrūtē, iekņudas pazodē, mazulis iesmejas, un mēs atkal esam pirmā stāva lielajā vestibilā.
Launagam esmu noskatījusi soliņu “Mola” atpūtas zonā, iepretim elektriskajam lietum. Patiesi fascinējošs un relaksējošs skats! Ieskatoties ciešāk, gan redzams – ūdens cirkulē pa tievām plastikāta caurulītēm.
Katram gadījuma blakus novietots uzraksts trīs valodās „Neaiztikt!”, tomēr kā ne reizi vien gadījies redzēt – piebāzt pirkstus smalkajai ierīcei gribas daudziem. Tad kaut kur augšā iepīkstas signāls, un drīz vien apsargs steidz novērst traucējumus.
Tā gadās arī šodien, kad divas smalkās caurulītes negaidot savijas, kaut kur augšā ieskanas signāls un vainīgais metas bēgt. Kāds no garāmgājējiem gan viņu cenšas aizkavēt, bet… Ūdens strūkla nu sprauslā pāri baseina malai un ziņkārīgo apkārt netrūkst. Visus interesē – kā to novērst, kā salabot?
Kādā brīdī šim bariņam pievienojas trīs ķīnietes, kuras sākumā skaļi sarunājas savā valodā, tad sāk uzdot jautājumus angliski un fotografēties – uz mākslīgā lietus fona, kopā ar apsargu, kopā ar apsargu un tehniķi, tad ielenc vienu pieticīgi apģērbtu firmas Tezenis manekenu, tad noguļas uz soliņa mums iepretim, lai nofotografētos uz lapaino efeju fona.
Mazulis tikmēr, vienmērīgā trokšņa ieaijāts, gluži samiegojies. Iekārtoju viņu ratiņos ērtāk un gatavojos turpināt ceļu pie mammas.
„Oi, what candy!” (angl. – Oi, kāds saldumiņš!) pēkšņi atskan man tieši aiz muguras. Jūtu, kā tieku pastumta malā, bet manā vietā ratiņu priekšā nostājas viena no ķīnietēm. Tūlīt jau mazulim tiek paraustīta zeķe, iekniebts augšdelmā un pakutināts zem zoda, un manī strauji briest protesta vētra. Taču vairāk par „sorry” acumirklī nespēju iebilst.
„Nofotografējiet mani ar viņu!” sieviete māj savām draudzenēm un pieliecas tuvu ratiņiem. Negaidītās rīcības pārsteigta, acumirklī nesaprotu, ko teikt. No vienas puses – lai jau…
Tūlīt arī ratiņu pretējā pusē notupstas otra ķīniete, un abas sabāž galvas kopā – it kā tas būtu viņu mazulis. Dzirdu, kā fotografētāja iebilst, ka „mazo saldumiņu” nevarot redzēt, vajagot paņemt rokās.
Redzu, kā vecākā ķīniete izslienas taisni un, uz manu pusi pat nepaskatījusies, sniedzas pēc bērna.
„What are you doing?” (angl. – Ko jūs darāt?) pārsteigta jautāju.
Taču sieviete izliekas mani nedzirdam un turpina ķīniešu mēlē jūsmot par mazuli.
„Do not touch!” (angl. – Neaiztiec!) iebilstu gana skaļi un cenšos sievieti pastumt malā. Uz mums atskatās daži garāmgājēji. Kāda sirma angļu kundzīte nostājas man blakus un prasa – vai tas ir mans bērns?
Tā vietā, lai atbildētu viņai ar „yes”, redzu, kā ķīniete atsprādzē sēdeklīša siksnas, un skaļi izsaucos: „Do not touch!” (angl. – Neaiztiec!), bet – vai tad mani kāds klausās?
Svešā sieviete jau paslidinājusi rokas zem mazuļa muguras, taisās to izcelt no ratiņiem. Tas, samiegojies un apmulsis, skatās uz viņu platām acīm un neko nesaprot. Arī mani šī rīcība apmulsina – kā gan kaut kas tāds vispār var notikt?
Tikmēr esmu nokavējusi mirkli, kad mazulis vēl guļ ratos – ķīniete to veikli paceļ uz rokām. Acumirklī prātā pazib biedējoša doma – lūk, tā izzog bērnus no ratiņiem! – un es attopos. Satvērusi mazuli no mugurpuses aiz padusēm, cenšos to saudzīgi izcelt ķīnietei no rokām, taču viņas tvēriens ir stingrs. Protams, vissāpīgāk to izjūt mazulis – tūlīt atskan arī viņa raudāšana.
Pavisam negaidot man uzrodas papildspēki. Sirmā angļu kundzīte, pamatīgi atvēzējusi savu krēmkrāsas somiņu, tēmē ķīnietei pa galvu.
Viņa gan neizskatās pārāk ietekmēta, tikai ievelk galvu dziļāk plecos, bet bērnu neatlaiž. Kaut ko skaļi sauc savā valodā, tad viņai blakus piestāj abas ceļa biedrenes, un nu visas trīs sauc angliski – sorry, mēs tikai gribējām nofotografēties!
Ja jau tā, tad kāpēc viņa bērnu neatlaiž? Raudošais mazulis joprojām ir starp mums. Līdzīgi situāciju ir novērtējusi arī angļu kundzīte, jo viņas somiņa joprojām masē ķīnietes galvu.
„Returned to my baby!” (angl. – Atdod man bērnu!) nu jau pavisam dusmīgi uzsaucu, un sirmā angliete tūlīt skaļi pievienojas manai prasībai. „Atdod manu bērnu!”
Tomēr ķīniete, šķiet, to nedzird. Ierāvusi galvu plecos, viņa spiež raudošo bērnu sev cieši klāt. Abas blakusstāvētājas kaut ko savā valodā viņai satraukti saka, viena uzliek rokas uz pleciem, otra mēģina savaldīt anglietes somiņu.
Pēkšņu dusmu pārņemta, aptveru mazuli stingrākā tvērienā, atliecu sievietes roku un latviski uzbļauju:
„Idiote! Atdod! Tas nav tavs bērns!”
Tobrīd pilnīgi aizmirstu, ka „idiots” Kiprā ir nevis dumja cilvēka apzīmējums, bet slimības diagnoze. To atceros tad, kad turpat blakus kāds angliski jautā – vai viņa ir slima?
Necenšos noskaidrot, uz kuru šis jautājums attiecināms. Atguvusi raudošo mazuli, steidzos atstāt „skatuvi”. Kāds man blakus jautā – vai nevajag palīdzēt, kāds piedāvājas pastumt ratiņus…
Dzirdu, kā aiz muguras ķīnietes skaļi izskaidrojas, apgalvodamas, ka viņas tikai gribējušas ar mazuli nofotografēties un vairāk neko. Ka māte neesot iebildusi… Tik vien kā tā angļu kundzīte… Tālāko nedzirdu, jo steidzīgi attālinos.
Bet angļu kundzīte tipina man blakus, stumj bērna ratiņus un glāsta manu plecu. Tikai tagad pamanu, ka mani vaigi ir slapji ne tikai no mazuļa asarām…
6.
Arī šodien dienas karstāko daļu trijatā pavadām tūrisma aģentūrā: meita – runājoties ar apmeklētājiem, pieņemot pasūtījumus, veicot rezervācijas un izskaidrojot būtisko, mēs ar mazdēliņu – sēžot uz balkoniņa vai pa logu vērojot garāmgājējus. No blakus telpas dzirdu apmeklētāju sarunas par neticami karsto laiku, par lieliskajiem iespaidiem, kādi gūti ekskursijās pa Kipras baznīcām un klosteriem, par piedzīvojumiem ar ēzelīšiem…
Dzirdu, kā šī saruna izvēršas jautrā stāstā, un to nu es negribu palaist garām. Sasveicināmies, un Nataša sāk stāstu no gala. Tiesa, tikpat haotiski un nesaprotami, kā es to jau dzirdēju no blakustelpas – dibens noberzts, viņam slīdēja kājas, viņa spiedza, kaut kas krita, viņš zviedza, ceļazīme nebija dārga, sēdeklis bija ļoti neērts, tad varot apprecēties, pat gadu nevajagot gaidīt, ēzeļmāte, kādas šausmas!
Intriģējoši, vai ne?
Ieinteresēti iesaistoties sarunā un pieturot stāstītāju „uz sliedēm”, kopīgiem spēkiem ātri vien tikām skaidrībā, kas un kāpēc zviedza un ko tur darīja ēzeļmāte.
Aizbraukt uz Kipru un pavizināties uz ēzelīša, kā izrādās, ir tikpat pašsaprotama nodarbe kā izpeldēties Vidusjūrā. Tā vismaz, balstoties uz senu krievu tautas ticējumu, domājot virkne neprecēto sieviešu.
