Galvenais ir jābūt vēlmei, interesei un apņēmībai
Aktīvā riteņbraukšanas sezona ir jau gandrīz galā, taču, baudot pēdējās šī rudens skaistās dienas, vēl var paspēt doties kādā jaukā velobraucienā.
Riteņbraukšanas priekšrocības ir novērtējuši arī daudzi gulbenieši, jo velosipēds ir ne tikai ērts pārvietošanās līdzeklis, braukšana ar to ir arī labs veids, kā pavadīt brīvo laiku, uzlabot savu veselību un arī sportisko formu. Riteņbraukšana attīsta galvenokārt kāju muskuļus, kustību koordināciju, vestibulāro aparātu, tā labvēlīgi ietekmē asinsrites sistēmu. Nodarbojoties ar riteņbraukšanu, vienā stundā iespējams sadedzināt no 350 līdz pat 700 kalorijām.
Gulbenietis Ričards Mūrnieks, kurš šobrīd studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē, jau ceturto sezonu startē dažādās riteņbraukšanas sacensībās. Viņš ir arī Gulbenes velosportistu komandas pārstāvis. Ričards stāsta, ka viņa aizraušanās ar riteņbraukšanu sākusies tad, kad krusttēvs viņam uz dzimšanas dienu uzdāvinājis velosipēdu. “Tas bija samērā labs velosipēds. Viņš arī pats nodarbojas ar velosportu un ieteica to pamēģināt arī man. Atceros, ka manas pirmās sacensības bija rudenī. Protams, bija uztraukums un grūti, taču es nobraucu šīs sacensības un guvu ļoti pozitīvas emocijas. Tad arī sapratu, ka man tiešām patīk riteņbraukšana un ka varētu ar to nodarboties. Liels paldies jāsaka arī krusttēvam, kurš palīdzēja gan finansiāli, gan arī ar padomiem, iegādājoties velolietas,” saka Ričards. Nākamajā gadā viņš jau sācis startēt sacensībās kopā ar Gulbenes komandu, atzīstot, ka kopā ar komandas biedriem sacensībās startēt ir daudz patīkamāk un drošāk nekā vienam.
Tiem, kas šobrīd apsver iespēju sākt nodaroties ar riteņbraukšanu, Ričards saka – galvenais ir apņēmība un interese par to. “Ja velosipēds vēl nav iegādāts, es nezinu, vai uzreiz būtu prātīgi pirkt labu velosipēdu, turklāt labs velosipēds maksā pietiekami lielu naudu. Nav nozīmes ieguldīt lielu naudu, bet pēc tam nomest velosipēdu malā un nebraukt. Es zinu, ka daudzi sākumā aizņemas velosipēdu no draugiem, kas jau nodarbojas ar riteņbraukšanu, un izmēģina, lai uzzinātu – patīk vai nepatīk. Pēc tam jau var sākt domāt arī par sava velosipēda iegādi,” saka jaunietis. Viņš atzīst, ka patīkamāk ir braukt ar velosipēdu, kas labi ripo, viss strādā, kā nākas, labi pārslēdzas ātrumi.
“Izvēloties velosipēdu, ir svarīgi atcerēties, ka velosipēdam ir jāatbilst auguma parametriem un tas ir atbilstošs tieši konkrētajam cilvēkam. Dodoties uz specializēto veloveikalu, speciālisti to visu izstāstīs,” saka Ričards, kurš arī pats šajā vasarā strādājis veikalā, kas nodarbojas ar velosipēdu tirdzniecību. Iegādāties internetā velosipēdu viņš tomēr neiesaka, jo tas var gadīties ar defektiem, nav zināms arī, kā būs ar garantijas remontiem – kur un kas tos veiks. Arī lielveikalā līdzās pārtikas produktiem labu velosipēdu nenopirkt. Lai gan, kā stāsta Ričards, viņš ir redzējis, ka sacensībās ir cilvēki, kas brauc ar pavisam vienkāršiem ielas velosipēdiem un spēj nobraukt – tas nozīmē, ka pats galvenais ir paša gribasspēks un vēlme to darīt. Runājot par citām nepieciešamajām velolietām, Ričards saka, ka vajadzīga ir ķivere, atkarībā no finansēm der padomāt arī par apģērbu. Arī tas ir dažāds un pašam jāizvēlas piemērotākais. Velošorti (ar polsterējumu) gan būs noteikti vajadzīgi, bez tiem garas distances būs grūti nobraukt.
Startējot sacensībās, noteikti ir nepieciešami treniņi. “Šogad mēs pārgājām uz sporta klasi, kur distances vidēji ir 60-70 kilometri. Noteikti ir vajadzīgi trīs četri treniņi nedēļā, daži pat brauc katru dienu. Taču vajag braukt tā, lai nenogursti, lai, atbraucot mājās, jūties labi, nevis esi galīgi izpumpējies un neko vairs nevari padarīt. Pārtenēties nav labi!” atzīst Ričards. Viņš stāsta, ka treniņi ir atkarīgi no pašsajūtas. “Ir bijis, ka varu nobraukt 70-80 kilometrus, un ir arī tā, ka nobraucu 30 un vairs negribas, taču vidēji tie ir 40–45 kilometri.”
Šajā sezonā Ričards vēl plāno startēt “SEB MTB” maratona pēdējā posma sacensībās Tukumā. Viņš cer, ka izdosies aizbraukt uz sacensībām Igaunijā “Haanja 100”, kur jānobrauc 100 kilometri. Iepriekš viņš startējis līdzīgās sacensībās, kur bijis jānobrauc 98 kilometri. “Protams, bija diezgan grūti, uz beigām kājas sāka vilkt krampji, bet finišā bija milzīgs gandarījums, ka esi nobraucis un ticis līdz galam!” saka Ričards.
Gulbeniete Mārīte Bluka ar riteņbraukšanu nodarbojas vairāk savas labsajūtas, prieka un arī fiziskās formas uzturēšanas dēļ. Līdztekus riteņbraukšanai viņa vēl arī nodarbojas ar skriešanu un vēl citām sportiskām aktivitātēm. “Ja ir vēlēšanās, atrast laiku vienmēr var! Pēc darba dienas ir tik labi izkustēties, sajūtas pēc tam ir ļoti labas. Tā ir lieliska atpūta!” saka Mārīte. Viņa ir izmēģinājusi startēt arī pāris sacensībās, bet atzīst, ka tas nav viņas mērķis. Pirms trim gadiem Mārīte sākusi braukt viena pati, bet pagājušajā sezonā pievienojusies citām riteņbraucējām. “Sākums man bija pavisam vienkāršs – ņēmu velosipēdu, kāds mājās bija, un vienkārši braucu, nesaprotot, vai tas ir viegli un ērti. Kad pievienojos citām braucējām, kurām ir lielāka pieredze, man radās sapratne, kā jāslēdz ātrumi, kādam ir jābūt velosipēdam. Pagājušo sezonu vēl nobraucu ar to pašu velosipēdu, bet tad nolēmu, ka ir jānopērk sev atbilstošs. Velosipēds, ar kuru plānots startēt sacensībās, var maksāt arī pavisam lielas summas, taču tādam vidējam velosipēdam savai lietošanai sakrāt naudu var.” Un, kad beidzot ir iegādāts sev atbilstošs velosipēds, tad rodas sapratne, kāda ir starpība, braucot ar šādu velosipēdu. Arī ar apģērbu ir līdzīgi – sākot braukt, saproti, kādam tam ir jābūt.
Mārīte stāsta, ka viņa treniņus sākusi ar 10, 12, 15 kilometriem. “Sākumā man likās, ka tas jau ir daudz un grūti, bet tas droši vien bija tāpēc, ka es nezināju, kā pārslēgt ātrumus un kā pareizi braukt. Pēc tam, kad jau radās sapratne, kilometru skaits pamazām palielinājies. Treniņi ir divas trīs reizes nedēļā vakaros pēc darba vai brīvdienās. Brīvdienās var nobraukt arī garākus gabalus,” stāsta Mārīte. Vieglākiem treniņiem viņa ar kolēģēm izvēlas braukt pa asfaltētiem ceļiem, savukārt, izvēloties spēka treniņus, dodas uz grunts un meža ceļiem. Reizēm tie arī tiek kombinēti. “Tie, kas tikko sāk braukt, nevajadzētu pārforsēt, bet sākt lēnām un pamazām. Noteikti līdzi ir jābūt dzeramajam, ir jādomā arī par savu drošību. Man pašai arī ir bijuši kritieni, bet tas nenozīmē, ka nav jāturpina!” saka Mārīte.
