Gulbenes bibliotēka jau septembrī aicināja interesentus uz pirmo grāmatas priekšā lasīšanu un klausīšanos „Priecīgi un kopā”. Turpmāk šādas priekšā lasīšanas notiks katru trešdienu un ceturtdienu no pulksten 15.00 un ilgs vismaz stundu.
Lai gan pagaidām grāmata priekšā tiek lasīta tikai vienai klausītājai pensionētajai skolotājai Martai Gailumai, kura pati vairs nespēj saskatīt burtus grāmatā, bibliotēkas darbinieki cer, ka interesentu ar katru reizi būs vairāk. Šobrīd priekšā tiek lasīta rakstnieces Māras Zālītes grāmata „Pieci pirksti”, kas ikvienam raisa atmiņas un pārdomas. Gulbenes novada bibliotēkas Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Iveta Krūmiņa, pamatojot grāmatas izvēli, to salīdzina ar konfektes izvēli. „Grāmata stāsta par notikumiem, kas ir interesanti vecāka gadagājuma cilvēkiem,” uzskata priekšā lasītāja.
„Redz, kā nu ir sanācis, savulaik es Ivetai skolā mācīju matemātiku, bet tagad viņa man lasa priekšā grāmatu. Vienreiz teicu Ivetai, ka labprāt izlasītu viņas avīzē „Dzirkstele” publicētās „Kipras asaras”, ja vien varētu redzēt. Šis jau ir trešais gads, kad pati vairs neko nevaru izlasīt. Iveta man atteica, ka tad būšot jālasa priekšā. Priekšā lasīšana ir jauka. No svara ir tas, ko lasa. Ja tas būtu kaut kas ļoti nopietns, tad man labāk patiktu lasīt pašai, lai varu apstāties, padomāt, bet „Pieci pirksti” ir kā radīti, lai klausītos. Pa vidu mēs arī parunājamies, jo izlasītais manī raisa dažādas atmiņas. Arī mājās ar nepacietību gaidu, kad pienāks nākamā priekšā lasīšanas reize, jo gribas zināt, kas notiks tālāk,” saka M.Gailuma. Viņa atzīst, ka neesot pārāk liela grāmatu lasītāja, bet, ja kāda grāmata iepatikusies, tad varējusi negulēt pat visu nakti, lai to izlasītu. „Man paziņas zvana un interesējas par vēlēšanām, bet neko pateikt nevaru, jo nevaru partiju avīzes izlasīt. „Dzirksteli” gan pasūtu un lūdzu, lai kaimiņienes izlasa priekšā tos rakstus, kas mani interesē. Es vienmēr esmu apmeklējusi lielāko daļu bibliotēkas rīkoto pasākumu, jo tā ir iespēja satikties ar citiem cilvēkiem un uzzināt sev kaut ko jaunu,” atzīst pensionāre. Viņa atzinīgi vērtē Ivetas izvēli, jo jūtas droša, ka priekšā lasītāja grāmatu pati ir izlasījusi jau pirms tam. M.Gailuma cer, ka tad, kad paziņas būs pabeigušas visus dārza darbus, viņai pievienosies un klausītāju būs vairāk. „Cilvēki jau gan ir dažādi. Vieni – ar visu pārāk aizņemti, otrus grāmatas neinteresē, trešajiem būtu jāapmet trose un jāiedarbina traktors, lai izvilktu no mājas,” prāto pensionāre.
I.Krūmiņa atzīst, ka meklējusi atbildi uz jautājumu, ko darīt cilvēkam, kam radušās lasīšanas grūtības, bet ieradums atvērt grāmatu kļuvis par ikdienas nepieciešamību, ja gandarījumu nesniedz ne televīzijas, ne radioraidījumi, un ļoti pietrūkst iespējas dalīties domās par izlasīto. „Arvien biežāk par to dzirdu sūrojamies gan bibliotēkas apmeklētājus pusmūžā, gan cienījamos gados. Parasti šādos gadījumos bibliotēkā piedāvājam izmantot „runājošās grāmatas”, kas sniedz iespēju grāmatu klausīties mājās, tomēr – ne visi to vēlas izmantot. Vieniem nav piemērotu atskaņošanas ierīču, cits iebilst, ka “tas nav tas”, vēl kāds ieslēdz apnikušo televizoru vai radio un arī pēc tam sūrojas – „tas nudien nav tas”. Padomāju un sapratu, ka bibliotēka varētu sniegt tādu pakalpojumu kā priekšā lasīšana. Šajā procesā svarīgs ir ne tikai kultūras, bet arī sociālais aspekts. Lasīšana priekšā var kalpot ne tikai redzesloka paplašināšanai. Tā sniedz arī būtisku emocionālo kontaktu, kas īpaši svarīgs ir vientuļajiem cilvēkiem, jo viņiem vienkārši nav ar ko parunāties,” uzskata I.Krūmiņa.
