Ražotne ir piemērs, ka jauni cilvēki var nodarboties ar uzņēmējdarbību arī laukos
Gulbenes novada Beļavas pagastā “Kalnakūts” šajā pavasarī tika izveidota apjomīga jauna ražotne, kurā tiek audzētas sliekas un iegūts vērtīgais biohumuss, kas tiek eksportēts uz ārvalstīm. Ražotnes saimnieki ir Daniela un Inguss Vībāni no Stāmerienas.
Ar slieku audzēšanu biohumusa ieguvei Daniela un Inguss sākuši nodarboties pirms trim gadiem Stāmerienas pagastā nelielā piemājas kūtī, iegādājoties 20 kilogramus sarkano Kalifornijas slieku. Pirms tam abi daudz sprieduši, kāds bizness viņiem būtu vispiemērotākais, lai tā uzsākšanai nenāktos jau pašā sākumā tērēt arī pārāk lielus līdzekļus. Izvēle nosvērusies par labu sliekām. “Aptuveni pēc pusotra gada sapratām, ka nav jēgas sliekas audzēt tik nelielā apjomā, jo biohumusa tirgus Latvijā ir par mazu, bet, lai šo mēslojumu varētu eksportēt uz ārzemēm, ir nepieciešams daudzkārt lielāks daudzums. Meklējām vietu, kur varētu plašāk izvērst šo biznesu. Pagājušā gada rudenī Beļavas pagastā iegādājāmies kādreizējo kolhoza fermu, kas bija nolemta sabrukšanai. To atjaunojām un šajā pavasarī biohumusa ražošanu jau varējām izvērst lielā apjomā,” stāsta Inguss. Pirms tam ražotnes īpašnieki ļoti rūpīgi izpētījuši un iepazinuši šo netradicionālās lauksaimniecības nozari, braucot smelties pieredzi pie lielākajiem slieku audzētājiem ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. “Iesaistījāmies arī Slieku audzētāju asociācijā, ar kuru sadarbojamies joprojām. Bija arī vēl cita biedrība, kas gan nodarbojās tikai ar pasaku stāstīšanu, tāpēc no tās izstājāmies,” piebilst slieku audzētājs.
Šobrīd, rēķinot aptuveni, uzņēmumā biohumusu ražo trīs tonnas slieku, kas pagaidām aug 600 kvadrātmetrus lielā platībā. Jau šajā mēnesī kopējā platība tiks palielināta līdz 1000 kvadrātmetriem. Mēnesī tas ļaus iegūt aptuveni 100 kubikmetrus biohumusa. Ražotni arī tālākā nākotnē ir paredzēts paplašināt vēl vairāk. Slieku audzēšanai tiek izmantotas nevis visiem zināmās plastmasas kastes ar caurumiem, bet gan īpaši galdi, ko sauc par vermireaktoriem. Tos izmanto tikai rūpnieciska apmēra ražošanā, jo galdu iegāde ir saistīta ar nopietnām investīcijām.
Inguss Vībāns var būt lepns, jo vermireaktoru nav daudz ne tikai Latvijā, bet pat visā Baltijā. “Mēs līdzīgi kā citi, kas nodarbojas ar slieku audzēšanu, sākumā arī izmantojām kastes, bet tad, kad to skaits jau sniedzas pāri simtam, kastu cilāšana sāka kļūt par grūtu. Tikai sākumā šķiet, ka šis bizness ir ļoti viegls. Vēlāk to raksturo smags fizisks darbs. Tas mūs pamudināja rakstīt projektu uzņēmējdarbības radīšanas un attīstīšanas atbalsta programmā. Projektu iesniedzām Lauku atbalsta dienestā un guvām apstiprinājumu, lai gan neesam zemnieki, tikai jauni cilvēki ar ticību un pārliecību. Projekta kopējā summa bija 50 000 eiro. No tās 60 procenti ir Eiropas fondu atbalsts. Par projekta naudu atjaunojām telpas, nopirkām vermigaldus, kā arī gatavās produkcijas sijātāju,” saka Inguss. Telpā, kurā atrodas vermigaldi, ir ierīkota siltā grīda. Tas nozīmē, ka telpā nav nepieciešams uzturēt augstu gaisa temperatūru, jo no apakšas uz augšu plūstošais siltums arī sliekām domātajā barībā nodrošina vajadzīgo temperatūru. Vēlamā temperatūra ir plus 25 grādi. Zem galdiem atrodas īpašs tā sauktais nazis, kas aprīkots ar slotām, kas palīdz atdalīt biohumusu, jo sliekas pakāpeniski lien uz augšu, kur atrodas viņām domātā barība. “Pagaidām vienīgais roku darbs ražotnē ir kūtsmēslu novietošana uz galdiem, bet esam iecerējuši, ka drīzumā iegādāsimies nelielu traktoru, kas brauks pa vidu galdu rindām un izpūtīs mēslus,” papildina jaunais uzņēmējs. Ražotne dod darbu arī pagaidām vienam strādniekam. Tajā rosās arī pats Inguss. “Ja vien būs iespējams, tad rakstīsim atkal jaunu projektu. Ja nebūs, tad paplašināsimies par saviem līdzekļiem,” bilst Inguss.
Slieku barošanai ražotnē tiek izmantoti tikai govju mēsli, kas tiek pirkti no vietējiem zemniekiem. “Tā kā biedrojamies ar citiem slieku audzētājiem, lai kopīgi varētu pārdot arī biohumusu, tad arī barībai jābūt vienādai. Ja viens sliekas ēdinās ar burkāniem, otrs ar kartupeļiem, bet trešais ar bietēm, tad arī gatavās produkcijas analīzes būs atšķirīgas. Ir gara tabula ar dažādiem noteikumiem, kas jāievēro, lai varētu biohumusu eksportēt. Mēs neņemam ne putnu, ne cūku mēslus, jo, piemēram, atklājoties, ka esam izmantojuši cūku mēslus, uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem biohumusu vairs neaizsūtīsim,” stāsta saimnieks. Daniela neslēpj prieku, ka nav ļāvusi vīram savulaik atmest slieku fermai ar roku, bet mudinājusi noticēt, ka viss izdosies. Tieši tāpēc Inguss smaidot atzīst, ka sieva ir viņa atbalsts.
“Sākumā, kad tikko sākās biohumusa ražošana, tā cena bija fantastiska. Kubikmetra cena bija 400 lati. Visi domāja, ka jau pēc nedēļas visi būs miljonāri, bet tad cena strauji kritās. Tagad visu izšķir gatavās produkcijas apjoms. Lai brauktu tikai pa vietējiem tirdziņiem, nekādas peļņas nebūs. Labākajā gadījumā ieņēmumi nosedz tikai ar degvielu saistītos izdevumus,” pārliecinājies Inguss. Viņš stāsta, ka drīzumā pirmā lielā vērtīgā mēslojuma krava aizceļos uz Āfriku, kā arī uz Skandināviju. “Kamēr nav iespējams uzkraut lielu konteineru vai “fūri”, tikmēr neviens ar ražotāju nerunā. Ar nelielu transportlīdzekli pēc biohumusa var atbraukt kāds vietējais. Gatavo produktu paši piegādājam arī zemnieku saimniecībām. Klientu katru gadu kļūst arvien vairāk, jo rezultāts ir visiem redzams.”
Fakti
◆ Gadā no viena kilograma slieku iegūst 10 kilogramus, jo sliekas strauji vairojas.
No viena kubikmetra barības sliekas vidēji saražo 600 litrus biohumusa.
